Ar vijolnieku un dziedātāju Zigfrīdu Muktupāvelu saruna notiek īpašā brīdī – pavisam nesen aizvadīts koncerts, kas sakrita ar viņa apaļo jubileju. Taču pats mākslinieks uz to raugās pavisam citādi. Viņš ne tikai neuzskata to par dzimšanas dienas svinēšanu, bet pat atklāti atzīst – savas jubilejas viņš nesvin vispār. Viņa skatījumā tās biežāk ir citu radīts iemesls svinībām, nevis paša vēlme.
Viņš smejoties atzīst, ka koncerts bijis vienkārši koncerts, nevis īpašs notikums par godu gadskārtai. Laika ritējums viņu neapbur, un arī skaitļiem viņš nepiešķir īpašu nozīmi. Dzīve pati atgādina par sevi – gan ar pieredzi, gan ar sarunām ar draugiem, kurās arvien biežāk parādās jautājumi par veselību un pašsajūtu.
Tomēr, neskatoties uz ironiju un vieglu pašironiju, Muktupāvela attieksme pret jaunāko paaudzi ir pārsteidzoši gaiša. Viņš ar patiesu apbrīnu runā par bērniem un jauniešiem, kuri spēj uzsūkt informāciju ar neticamu ātrumu. Katrs izteiktais vārds tiek iegaumēts, katra frāze – saglabāta. Viņš pat pieļauj domu, ka tieši jaunā paaudze varētu kļūt par cerību nākotnei.
Runājot par savu profesionālo ceļu, viņš atceras ilgos gadus radio, kas viņam bijuši kā nepārtraukta izglītība. Šajā laikā viņš apguvis ne tikai mūziku, bet arī literatūru, teātri un vizuālo mākslu. Tā bijusi kā bezgalīga skola, kurā viņš pats sevi uzskatījis par mūžīgo studentu. Taču pienācis brīdis, kad viņš sapratis – arī šai pieredzei jāpieliek punkts.
Neraugoties uz šo posmu noslēgumu, interese par mākslu nav zudusi. Gluži pretēji – vēlme lasīt, skatīties un iedziļināties joprojām ir dzīva. Taču realitāte izrādījusies citāda, nekā viņš cerējis. Brīdī, kad šķita, ka beidzot būs vairāk brīvības darīt to, ko patiešām vēlas, atklājās pavisam cita patiesība – laika joprojām nepietiek.
Tieši šajā sajūtā dzimusi viņa atziņa, kas precīzi raksturo ikdienas ritmu: katru dienu pietrūkst vēl vienas dienas. Tā nav tikai frāze, bet sajūta, kas pavada viņu nepārtraukti – vēlme paspēt vairāk, izdzīvot vairāk, ieraudzīt vairāk. Un, iespējams, tieši šī nepietiekamības sajūta arī ir dzinējspēks, kas liek turpināt kustību uz priekšu.
Полный teksts atklāj cilvēku, kurš, neskatoties uz pieredzi un gadiem, joprojām meklē, joprojām mācās un joprojām jūt – viss vēl nav izdarīts. Un varbūt tieši tāpēc laika vienmēr pietrūkst.
