Latvijas teātra un kino leģenda Uldis Dumpis ir vārds, kas komentārus neprasa – viņa talants ir neapšaubāms, taču pat paši izcilākie meistari reizēm nonāk krustcelēs, kur kritiķu un kolēģu viedokļi sašķeļas pretējos krastos. Viens no visvairāk diskutētajiem jautājumiem par Dumpja radošo mūžu ir saistīts ar viņa spēju atveidot romantiskus, kvēlus mīlnieku tēlus. Šī tēma uzvirmo ikreiz, kad atceramies leģendāro Jāņa Streiča komēdiju Limuzīns Jāņu nakts krāsā, kurā Dumpis iejutās tēlā, kas daudziem joprojām liek uzdot jautājumus par aktiera patieso dabu kameru priekšā.
Lai gan Streičs, būdams liels meistars un aktieru potenciāla atklājējs, redzēja Dumpī to, ko citi varbūt nepamanīja, un drosmīgi uzticēja viņam šo lomu, ne visi kolēģi ir tik vienisprātis par šādu izvēli. Režisors Varis Brasla, kurš savā karjerā strādājis ar visiem mūsu kino dižgariem, neslēpj savu skeptisko skatījumu uz šo aktiera ampluā. Pēc Braslas domām, lai arī Dumpis ir ārkārtīgi spēcīgs, daudzpusīgs un tehniski perfekts aktieris, romantiskie mīlnieku tēli vienkārši nav viņa īstā stihija. Tas ir tas delikātais, neaizsniedzamais reģions, kurā aktieris jūtas svešs, un tas, protams, atstāj nospiedumu arī uz gala rezultātu ekrānos.
Skatītāju vidū viedokļi par šo jautājumu ir tikpat kontrastējoši kā pats filmas sižets. Vieni dievina Dumpja dabisko humora izjūtu un spēju pasniegt pat komiskākās situācijas ar aktierisku pašcieņu, bet otri, iespējams, piekrīt Braslas vērtējumam, norādot, ka mīlas līnijās aktiera sniegums zaudē savu ierasto pārliecību. Tas raisa ļoti būtisku diskusiju par to, vai aktierim ir jāspēlē viss, vai arī tomēr ir kādas robežas, ko labāk nepārkāpt, pat ja režisors to prasa.
Šāda veida viedokļu sadursmes – starp režisora redzējumu, aktiera iekšējām sajūtām un kritiķu asajiem prātiem – ir tas, kas padara latviešu kino vēsturi tik dzīvu un bagātu. Uldis Dumpis paliek un paliks mūsu kultūras milzis, kura devums ir mērāms desmitos izcilu lomu, taču tieši šie strīdīgie momenti un atšķirīgās interpretācijas ir tās, kas liek mums vēl un vēlreiz skatīties vecās filmas, analizēt un diskutēt. Katram no mums ir sava taisnība, katrs režisors skatās caur savu prizmu, un, iespējams, tieši šī pretrunīgā uztvere par Dumpja mīlnieka lomu ir tas elements, kas neļauj filmai zaudēt savu aktualitāti pat pēc gadu desmitiem. Mēs turpinām vērtēt, pārdomāt un galu galā – turpinām mīlēt aktieri tieši par to, ka viņš spēj izraisīt tik spēcīgas emocijas un tik atšķirīgus viedokļus.
