Kad Ausma Kantāne raugās atpakaļ uz savu kopdzīvi ar izcilo dzejnieku Imantu Ziedoni, viņas acīs vēl joprojām mirdz tas īpašais siltums, kas raksturīgs tikai patiesi mīlētiem cilvēkiem. Tā nebija vienkārša kopā būšana divu radošu personību starpā; tas bija dziļš, gandrīz kosmisks savienojums, kas prasīja ne tikai milzīgu pacietību, bet arī nemitīgu gatavību ziedoties. Ausma nekad nav slēpusi, ka dzīve ar Imantu bija kā staigāšana pa naža asmeni – aizraujoša, bīstama un ārkārtīgi piepildīta. Viņa atzīstas, ka dzejnieks lieliski apzinājās, kāpēc savā dzīves ceļā izvēlējies tieši viņu, un šī apziņa bija kā stingrs pamats visam, ko viņi kopā pārdzīvoja.
Viņu mīlestība nebija mierīga osta. Tas bija nemitīgs garīgs un emocionāls dialogs, kurā brīžiem dzirksteles šķīda uz visām pusēm. Ausma atceras, ka Imants nebija no tiem vīriešiem, kuri māk izteikt komplimentus ierastajā veidā. Viņa mīlestība izpaudās darbos, domās un tajā īpašajā veidā, kā viņš skatījās uz pasauli un uz savu sievieti. Viņš zināja, ka Ausma ir tā, kura spēj noturēt līdzsvaru, kad viņa paša prāts aizklīda tālu ārpus ikdienišķā robežām. Tā bija klusa, bet ārkārtīgi spēcīga sapratne, kas balstījās uz abpusēju cieņu pret otra personības lielumu.
Daudzi redzēja tikai spozmi un slavu, taču Ausma zināja to, kas palika aiz kulisēm. Tās bija garas sarunas naktīs, kopīgi meklējumi pēc patiesības un tās nebeidzamās rūpes, ko viņa veltīja vīram, kurš tik bieži bija iegrimis pats savā dzejā un vīzijās. Viņa nebija tikai sieva; viņa bija viņa balsts, viņa sargeņģelis un viņa visprasīgākā kritiķe, kura nekad nebaidījās pateikt to, ko citi varbūt noklusētu. Tieši šī patiesība, šī nespēja melot pašiem sev, bija tas līme, kas viņus saturēja kopā gadu desmitiem. Ausma nekad necentās Imantu mainīt, viņa pieņēma viņu tādu, kāds viņš bija – ar visiem ģenialitātes uzplaiksnījumiem un cilvēciskajām vājībām.
Šodien, atskatoties uz kopā pavadītajiem gadiem, Ausma Kantāne runā ar gaišumu. Viņa jūt, ka viņu savienība ir kaut kas tāds, kas paliks pāri laikam. Tā nav bijusi tikai sadzīve, tā ir bijusi liela dzīves skola, kurā abi mācījās mīlēt nevis tāpēc, ka tas būtu viegli, bet tāpēc, ka tas bija nepieciešams kā elpošana. Imanta Ziedoņa izvēle bija apzināta un nemainīga, un Ausma šo izvēli godāja līdz pēdējai stundai. Viņu stāsts ir atgādinājums mums visiem, ka patiesi liela mīlestība nav atrodama glancētos žurnālos, bet gan divu cilvēku ikdienas izvēlēs palikt kopā, pat tad, kad pasaule šķiet sabrūkam. Tas bija dziļš un patiess cilvēcisks stāsts par diviem cilvēkiem, kuri izvēlējās iet vienu ceļu, zinot, ka tas nebūs viegls, bet būs vienīgais pareizais.
