Latvijas glezniecības leģenda Maija Tabaka, kuras vārds izskanējis tālu aiz mūsu valsts robežām, arī savā 87. dzīves gadā turpina pārsteigt ar savu neatkarīgo garu un nesalaužamo radošo enerģiju. Kamēr citi mākslinieki mēdz tiekties pēc sabiedrības atzinības, sarkanajiem paklājiem un spožiem lampu gaismas uzplaiksnījumiem izstāžu atklāšanās, Tabaka ir izvēlējusies citu ceļu – apzinātu distancēšanos un pilnīgu fokusu uz to, kas viņai ir patiesi būtisks. Viņas atklāsmes par ikdienu liecina, ka mākslinieces brīvība nav tikai vārdi, bet gan dzelžaini ievērots dzīvesveids.
Katrs rīts Maijas Tabakas namā sākas ar rituālu, kas ir nemainīgs gadu desmitiem – viņa ķeras pie otām un audekla. Glezniecība nav vienkārši nodarbe, tā ir viņas eksistences pamats, kaislība, kas dzen uz priekšu pat tad, kad apkārtējā pasaule kļūst lēnāka. Pēc radošā cēliena seko stingri strukturēts fiziskās labsajūtas režīms – vingrošana, kas palīdz uzturēt ķermeni tonusā. Šī disciplīna ir viņas veids, kā palikt saimniecei pašas dzīvē, nevienam neļaujot ietekmēt savu dienas ritmu. “Es negribu atdot citiem savu vietu,” viņa lakoniski, bet pārliecinoši paziņo, uzsverot, ka neatkarība ir visaugstākā vērtība, ko viņa sargā kā dārgumu.
Mākslinieces iekšējā pasaule ir tikpat intensīva kā viņas gleznās, taču ārpus tās viņa kļuvusi ievērojami selektīvāka. Televizors ir kļuvis par vienu no retajiem atpūtas veidiem, taču arī šeit viņa piekopj stingru atlasi – nekāda kairinoša satura vai agresīvu vizuālo efektu. Tikai mierīgi seriāli, kas ļauj atpūtināt acis un prātu. Viņas attieksme pret sevi un savu ārējo tēlu ir piedzīvojusi nobriešanu; vairs nav nepieciešamības pēc spilgta grima vai sabiedrības standartu diktētām modes tendencēm. “Man nepatīk vecenes ar lielām cepurēm,” viņa smejas, izsakot savu nicinājumu pret izlikšanos un mēģinājumiem izpatikt citu gaidām. Viņa ir pieņēmusi savu vecumu ar cieņu un mieru, atrodot skaistumu autentiskumā.
Šī dzīves filozofija – atteikšanās no izstāžu atklāšanām, kuras viņa dēvē par nepatīkamu pieredzi, un koncentrēšanās uz savu iekšējo pasauli – ir iedvesmojošs piemērs. Maija Tabaka pierāda, ka radošumam nav nepieciešami ārēji stimuli vai skaļi aplausi. Viņas patiesā brīvība slēpjas iespējā dzīvot pēc saviem noteikumiem, nebaidoties būt nesaprastai vai vientuļai. Māksliniece ir pierādījums tam, ka pilnvērtīga dzīve turpinās arī tad, kad citi izvēlas atkāpties, jo viņas glezniecība un dzīves gudrība joprojām spēj diktēt noteikumus pašai.
