Aktiera Andra Bērziņa vētrainā dzīve un spilgtā, neprognozējamā personība gadu desmitiem raisa visdažādākās kaislības sabiedrībā, taču viņa nepārvērtējamais skatuves talants ir lieta, par ko nav vērts strīdēties. To atklāti atzīst arī izcilais Maestro Raimonds Pauls, kura radīto un sirdi plosošo „Svētvakaru“ aktieris uz skatuves izpilda tā, kā nespēj neviens cits uz šīs zemes. Kad abi kādreiz devās kopīgās koncerttūrēs, Pauls ar sev raksturīgo ironiju un smaidu žurnālam Privātā Dzīve atzinās, ka šī sadarbība ir īsts pārbaudījums nerviem: „Aktieris katru dziesmu tik emocionāli izpilda – vai, dieniņ! Viņš taču absolūti nepakļaujas nekādam mūzikas ritmam, un man nākas dziesmā viņu nemitīgi noķert…“
Pats Andris Bērziņš nekad nav slēpis savu trauslo un impulsīvo dabu, atklāti stāstot par savām skatuves gaitām: „Reizēm gadījās, ka tik ļoti aizrāvos, ka pilnībā aizmirsu, ka arī Raimonds ir turpat blakus pie klavierēm. Citreiz vienkārši fiziski nespēju sakoncentrēties uz stingru ritmu, jo prāts un domas aizklīda kaut kur prom. Ko darīt, ar mums, aktieriem, vienmēr ir ārkārtīgi sarežģīti.“
Nepārspējamais komponista Raimonda Paula skaņdarbs ar Imanta Ziedoņa dziļajiem un smeldzīgajiem vārdiem „Svētvakars“ jau sen kļuvis par paša Andra Bērziņa nepārspējamu firmas zīmi un vizītkarti. Tiklīdz atskan pirmās šīs dziesmas takts, klausītāji zālē nespēj novaldīt asaras un vienotā elpāceļas kājās. Kad aktierim reiz vaicāja, vai arī viņam pašam, izpildot šo lielo lūgšanu, acīs sariešas asaras, viņš bez liekulības atzinās: „Jā, man burtiski sāp tas viss, kas notiek ar mūsu pašu mīļo zemīti. Es tik dziļi un sāpīgi jūtu tai līdzi, domājot par to, kas ar šo zemi tiek darīts, un tajā brīdī emocijas vienkārši gāžas pāri malām un panesas.“
Atminoties pagātnes gadus, Raimonds Pauls žurnālam Privātā Dzīve reiz silti izteicās par savu ilggadējo kolēģi: „Andri es lieliski atceros vēl no tālajiem septiņdesmitajiem gadiem. Viņš taču vienreizēji, leģendāri nofilmējās skatītāju iemīļotajā mūziklā „Māsa Kerija“, un tad jau sekoja slavenais jauno, nevaldāmo un talantīgo aktieru kvartets – Andris Bērziņš, Jānis Paukštello, Ivars Kalniņš un Varis Vētra, kurus dēvējām par „Mūžīgo unisonu“.“
Savukārt pats Bērziņš ar dzirkstošu humoru un nostalģiju atceras laikus, kad Dailes teātrī tika iestudēta slavenā muzikālā izrāde „Džons Neilands“. Aktieris atklāj nezinātas detaļas no aizkulisēm: „Pauls toreiz stingri paziņoja – nekāda lielā orķestra nebūs, „Mūžīgais unisons“ visu spēlēs paši! Vētra un Kalniņš dabūja ģitāras, Paukštello – grabuļus, bet man tika uzticēts akordeons. Iedomājieties tikai – akordeons! Katru vakaru notika smagi mēģinājumi, un Pauls, kurš tolaik jau sen un kategoriski nelietoja nekādu alkoholu, uz katru mēģinājumu nāca ar franču konjaku līdzi. Kad viņš pašā pirmajā mēģinājumā ar to konjaka pudeli parādījās, mēs visi bijām pilnīgā šokā un patīkamā pārsteigumā. Un tad nu mēs visi četri ar nepacietību gaidījām katru nākamo mēģinājumu! Tādus mēģinājumus tiešām bija liels prieks apmeklēt. Viņš laikam pats labi saprata, ka ir uzkrāvis mums uz pleciem milzīgu darbu kā ēzeļiem, un tāpēc mēģināja mūs ar šo gardo burkānu mazliet pielabināties,“ smejoties un atceroties pagātnes mirkļus, stāsta aktieris.
