Mūsu kultūras pasauli ir satricinājušas neizsakāmi smagas un sirdi plosošas sēras, kas neatgriezeniski mainīs visu Latvijas skatuves mākslas vēsturi. Sestdien, traģiskajā 21. janvārī, pavisam pāragri, tikai 55 gadu vecumā, šo pasauli uz visiem laikiem ir pametusi izcilā un fenomenālā Jaunā Rīgas teātra aktrise un talantīgā režisore Maija Apine. Šis negaidītais un sāpīgais zaudējums ir atstājis milzīgu, melnu tukšumu viņas kolēģu, draugu un neskaitāmo talanta pielūdzēju sirdīs, liekot visai radošajai saimei apstāties mēmā izmisumā. Skatuves leģendas aiziešana mūžībā ir izsaukusi milzīgu emociju vētru, un viņas tuvākie līdzgaitnieki nespēj valdīt asaras, atceroties viņas neatkārtojamo personību un unikālo dzīvesgājumu.
Jaunā Rīgas teātra saliedētais kolektīvs šajā smagajā brīdī ir nācis klajā ar neizsakāmi aizkustinošiem un smeldzīgiem atvadu vārdiem, kas veltīti viņu mīļajai Maijai. Kolēģi atzīst, ka viņu kopīgajam mākslas instrumentam ir pavisam pārtrūkusi pati svarīgākā un smalkākā stīga. Aktrise bija apveltīta ar patiesi īpašu, teju pārdabisku talantu un neparasti jūtīgu dvēseli, kura visu savu dzīvi padziļināti un kaislīgi interesējās par apkārt esošo fizisko, kā arī noslēpumaino garīgo pasauli.
Režisors Alvis Hermanis, daloties savās visdziļākajās pārdomās, neslēpj, ka vienmēr bijusi nepārprotama sajūta, ka šī unikālā sieviete bija izvēlējusies pilnīgi savādāku, no citiem neatkarīgu ceļu mākslā un savā privātajā dzīvē. Tas esot bijis pavisam cita veida lidojums — apzināta izvairīšanās no ikdienišķā tiešuma un stāvēšana pāri visam piezemētajam. Viņai līdzās vienmēr skanēja viņas neatkārtojamā, zemā un samtainā balss, kas atgādināja čellu un bija līdz malām pilna ar dziļām ilgām un nenoslēpjamu sāpi. Teātra vizionārs atgādina, ka pirms daudziem gadiem viņa pati teātrī iestudēja izrādi Parsifals. Viņam jau sen bijis pilnīgi skaidrs, ka viņa savu svēto Grāla kausu meklēja tālu ārpus teātra sienām, savā dziļajā un lepnajā vientulībā. Vai viņa to beigu beigās atrada, to mēs vairs nekad neuzzināsim, jo viņas īstā, patiesā dzīve risinājās pavisam citā dimensijā, par kuru mums nav lemts spriest. Režisors pauž milzīgu pateicību par šo apbrīnojamo piemēru, pierādot, ka cilvēks var būt tik bezgala brīvs un neatkarīgs.
Arī aktieris Vilis Daudziņš nespēj palikt vienaldzīgs un dalās ar dziļi personiskām atziņām, uzsverot, ka, izvēloties runāt kāda rakstnieka darbu uz skatuves, aktieri bieži atrod to, kas tieši vai netieši sasaucas ar viņu pašu būtību. Tas uzmanīgam klausītājam pastāsta par mākslinieku daudz vairāk, nekā viņš pats jebkad spētu atklāt. Viņš atceras 2001. gadu, kad milzis aizturēja elpu, un kā maigs vilnis zem krūtīm viņam apstājās neizmērojama laime, nesot kalna svaru un dzīvojot pilnu dzīvi, kamēr ne koki, ne puķes nezināja par šo kluso laimi tur apakšā.
Aktrise Regīna Razuma ar asarām acīs atklāj, ka šai māksliniecei teātris nekad nebija vienkārši darbs — tas viņai bija svēts rituāls un mistērija, īsts mākslas templis. Viņa piešķīra milzīgu, teju maģisku nozīmi katrai sīkākajai detaļai, katram lomas tekstam un priekšmetam sev apkārt, taču tajā pašā laikā spēja pret to visu izturēties ar intelihentu humoru. Viņa bija kā skolotāja visai trupai, ienesot spilgtu, atšķirīgu krāsu, kuras tagad tik ļoti pietrūks.
Savukārt aktieris Gundars Āboliņš ar smeldzi nosaka, ka šī unikālā stīga ar saviem smalkajiem virstoņiem ieskanējās ne pārāk bieži, taču vienmēr satriecoši precīzi un īstajā brīdī. Bez tās teātra kopējais akords turpmāk skanēs pavisam citādāk, jo ir iestājies griezīgs klusums. Taču viņas balss turpinās skanēt kolēģu domās ik reizi, kad viņi to atcerēsies.
Aiz skatuves rampu gaismām un spožajām lomām šī izcilā sieviete bija arī bezgala mīļa, gādīga mamma un dievināta vecmāmiņa savai ģimenei. Teātra kolektīvs šajā melnajā stundā izsaka visdziļāko un patiesāko līdzjūtību aktrises tuviniekiem, bērniem, mazbērniem un visiem viņas talanta cienītājiem.
Aktrises spožais ceļš sākās tālajā 1985. kā Ādolfa Šapiro teātra kursa studentei, absolvējot Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju un kopā ar kursabiedriem ienākot Jaunatnes teātrī, kur leģendārā režisora vadībā viņas talants uzplauka ar negaidītu un satriecošu spēku. Pēdējo gadu pati spilgtākā un neaizmirstamākā loma bija Iraīda Verbina režisora Vladislava Nastavševa 2014. gada šedevrā Peldošie – ceļojošie. Pēdējā atvadīšanās no šīs neparastās mākslinieces un pēdējie aplausi skanēs ceturtdien, 26. janvārī, pulksten 12.00, kad visi pulcēsies, lai pavadītu viņu pēdējā ceļā uz mūžības mājām.
