Vēl nesen viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kuru klātbūtne šķita pašsaprotama, gandrīz vai nemainīga mūsu sabiedrības ainavā. Enriko Avots – vārds, kas asociējās ar intelektu, spēku un īpašu dzīvesstilu. Taču pēdējie gadi, ko viņš pavadīja šajā pasaulē, izrādījās daudz trauslāki, klusāki un pārdomu pilnāki, nekā to varēja iedomāties tie, kas viņu pazina vien pa gabalu. Tā bija eksistence, kurā fiziskais vājums arvien vairāk sāka saskarties ar neizbēgamo apziņu par finiša taisni, tomēr viņš saglabāja savu stāju līdz pēdējam elpas vilcienam.
Cilvēki, kas Enriko bija līdzās šajā izaicinošajā posmā, atceras viņu kā personību, kas nekad neļāvās žēlastībai vai vājuma mirkļiem publiskajā telpā. Viņa dzīves pēdējais cēliens bija dziļi personīgs iekšējās transformācijas ceļš. Tas nebija stāsts par skaļām uzvarām, bet gan par cīņu ar laiku un savu iekšējo pasauli. Enriko acīs varēja nolasīt visu – gan pieredzes bagātību, gan to kluso skumju ēnu, kas parādās cilvēkā, kurš intuitīvi jūt, ka drīz būs jāatvadās no visa pazīstamā. Viņa vārdi, pat ja tie skanēja retāk, vienmēr bija pārdomāti, it kā viņš mēģinātu atstāt pēc sevis kādu būtisku vēstījumu, neizsakot to tieši.
Vienatne, kas viņu nereti ieskāva šajos pēdējos gados, nebija slogs, bet drīzāk nepieciešamība. Tā bija telpa, kurā Enriko varēja palikt patiess pats pret sevi, bez nepieciešamības pielāgoties sabiedrības gaidām vai lomām, ko dzīve viņam reiz bija piešķīrusi. Viņš izjuta savdabīgu iekšēju nepieciešamību norobežoties, atstājot aiz durvīm visu lieko. Tieši šajā vientulībā viņš atrada mieru, kas bija tik ļoti nepieciešams, lai spētu pieņemt savu likteni. Viņa tuvākie draugi un domubiedri atzīst, ka pēdējā laikā viņš bieži vien runāja par došanos prom – nevis kā par fizisku ceļojumu, bet kā par neizbēgamu pāreju, kuru viņš uztvēra ar pārsteidzošu mieru un filozofisku skatījumu.
Šie gadi nebija piepildīti ar drāmu, bet gan ar dziļu apceri. Enriko Avots pēdējos mirkļus nodzīvoja ar apziņu, ka dzīves aplis noslēdzas. Viņš prata novērtēt katru saullēktu, katru sarunu, kas vēl bija palikusi, katru mirkli, kad varēja sajust dabas klātbūtni. Viņa atstātais mantojums nav tikai darbos vai atmiņās, bet tajā klusajā spēkā, ar kādu viņš spēja stāties pretī savam vājumam. Tas bija godīgs, nesaudzīgs un vienlaikus cēls stāsts par cilvēku, kurš līdz pēdējai minūtei palika uzticīgs savai būtībai, nekad nezaudējot savu iekšējo stāju, pat brīžos, kad pasaule ap viņu sāka kļūt nepazīstama un tāla. Viņa aiziešana ir atstājusi tukšumu, kuru neaizpildīs neviens cits, taču atmiņas par viņa pēdējiem gadiem paliek kā atgādinājums par cilvēka gara neuzvaramību pat vistumšākajā stundā.
