Tas bija brīdis, kad laiks uz mirkli apstājās, bet emocijas uzsprāga ar tādu spēku, ko hokeja līdzjutēji jūt vēl šodien, pēc trim gariem gadu desmitiem. Tieši pirms 30 gadiem Eindhovenas ledus hallē tika rakstīta Latvijas sporta vēsture, kas kļuva par pamatu visai mūsu hokeja identitātei. Toreiz, tālajā 1996. gadā, Latvijas izlase devās uz B grupas pasaules čempionātu Nīderlandē ar vienu vienīgu un skaidru mērķi – beidzot izcīnīt ceļazīmi uz elites sabiedrību, kurā mūs gaidīja pasaules varenākie. Tas nebija vienkārši turnīrs, tā bija nacionālā misija, kurā kļūdām vietas nebija.
Latvijas izlases sastāvs toreiz bija kā dūre, kurā apvienojās pieredze, mežonīgs cīņas spars un neizmērojams talants. Komandas vārtos stāvēja leģendārais Artūrs Irbe, kurš tajā pavasarī rādīja kaut ko neticamu. Viņš nebija vienkārši vārtsargs – Irbe bija necaursitams mūris, pret kuru kā pret klinti sašķīda pretinieku cerības. Viņa miers un reakcija deva pārliecību katram spēlētājam laukumā. Kamēr Irbe sargāja aizmuguri, uzbrukumā plosījās vīri, kuru vārdi tagad ierakstīti zelta burtiem: Vītoliņš, Tambijevs, Beļavskis, Kerčs un, protams, Oļegs Znaroks.
Izšķirošā kauja pret Šveices izlasi kļuva par drāmu, ko neviens Holandes tribīnēs sēdošais nespēs aizmirst. Spriedze gaisā bija teju fiziski sajūtama. Šveicieši, apzinoties likmes augstumu, spēlēja asi un neatlaidīgi, taču Latvijas hokejisti bija gatavi atdot visu. Spēles kulminācija pienāca brīdī, kad bija nepieciešams izšķirošais trieciens. Un tad tas notika – Oļegs Znaroks, demonstrējot savu raksturīgo “buldozera” stilu, burtiski iestūma ripu pretinieku vārtos. Tas nebija skaists, akadēmisks gols, tas bija gribasspēka un smaga darba rezultāts, kas lika visai Latvijai aizturēt elpu.
Šis neizšķirts 1:1 pret Šveici bija saldāks par jebkuru uzvaru, jo tieši šis punkts garantēja pirmo vietu turnīrā un vēsturisko ceļazīmi uz A grupu. Eindhovenas ledus kļuva par vietu, kur dzima leģenda. Kad atskanēja fināla sirēna, hokejisti krita viens otram ap kaklu, bet tribīnēs plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi. Mēs bijām to paveikuši – Latvija bija atgriezusies tur, kur tai pienākas būt, starp pasaules labākajām hokeja lielvalstīm. Šis sasniegums nebija tikai sportisks panākums, tas bija apliecinājums tam, ka maza tauta ar milzīgu sirdi spēj gāzt kalnus un sasniegt virsotnes, kas pirms tam šķita neaizsniedzamas. Pat pēc trīsdesmit gadiem atmiņas par Irbes fenomenālajiem atvairījumiem un Znaroka neatlaidību silda sirdi ikvienam, kurš sevi sauc par Latvijas hokeja fanu.
