Leģendārais aktieris Uldis Pūcītis vienmēr ir bijis vīrišķības kvintesence, kura priekšā sieviešu sirdis kusa kā pavasara sniegs. Viņa tēli, kā kaislīgais purva bridējs Edgars vai dumpīgais Cēzars, iegūluši Latvijas kino zelta fondā, taču aiz spožajām starmešu gaismām slēpās dzīve, kas piespēlēja sižeta pagriezienus, kurus neviens režisors nespētu izdomāt. Viņa harisma bija tik spēcīga, ka, ieejot telpā, sarunas apklusa – viņš vienkārši bija personība, kuru nebija iespējams ignorēt.
Taču liktenis nebija tikai rožu dārzs. Uldis Pūcītis, kurš savulaik nebaidījās būt atklāti juteklisks uz ekrāna kopā ar leģendāro Viju Artmani, kura bija astoņus gadus vecāka, savā privātajā dzīvē meklēja kaut ko pavisam autentisku. Viņa saknes bija dziļi Vidzemes zemē, Rankas pagastā, kur viņš reiz aizveda savu pirmo sievu Taņu, lai māte viņu lutinātu ar svaigām meža zemenēm. Viņš bija tiešs, reizēm raupjš, bet vienmēr godīgs pret sevi un citiem, pat ja tas nozīmēja konfliktus ar teātra vadību.
Tieši šī nespēja liekties un diplomātijas trūkums noveda pie tā, ka savā 50 gadu jubilejas vakarā, tā vietā, lai baudītu godalgas, Pūcītis tika atlaists no darba Jaunatnes teātrī. Tas bija lūzuma punkts, kas daudzus smalkos aprindu ļaudis šokēja. Taču Uldis nezaudēja lepnumu. Viņa dzīves pēdējo sešpadsmit gadu mūza Olīvija, kura bija divdesmit gadus jaunāka par aktieri, kļuva par viņa drošo ostu. Kad teātrī un kino iestājās klusums, lielais mākslinieks bez liekām ambīcijām devās sievai palīgā uz Āgenskalna tirgu.
Iedomājieties skatu: rīta agrumā pie tirdzniecības stenda stāv vīrietis, kura balsi pazīst visa valsts. Viņš vairs nespēlē Oidipu, bet gan tirgo smilšu kūkas, belašus un pīrādziņus. Sākumā viņš tikai palīdzēja Olīvijai griezt papīru, bet vēlāk jau pats skaitīja naudu un apkalpoja pircējus ar apbrīnojamu mieru. Daudzi kolēģi un paziņas pat baidījās iet garām šim stendam, lai neaizskartu aktiera pašcieņu, taču pats Pūcītis par to tikai pasmīnēja. Viņam vajadzēja naudu iztikai, degvielai savam sarkanajam “Žigulim” un gardumiem mīļajam spanielam. Tajos brīžos starp pircēju apkalpošanu viņš mēdza pie sevis murmināt lomas tekstus, gatavojoties kārtējai izrādei Dailes teātrī.
Dzīves nogalē viņam tomēr izdevās piepildīt sapni – radīt spēlfilmu “Izpostītā ligzda”, kas saņēma “Lielo Kristapu”. Tas bija viņa triumfs, kas atnāca tieši laikā, jo drīz pēc tam Jūrmalas vasarnīcā viņa sirds sāka streikot. Liktenīgais trombs plaušās pielika punktu šim vētrainajam stāstam tikai 63 gadu vecumā. Uldis Pūcītis aizgāja kā vīrietis, kurš nekad nav baidījies no dzīves realitātes, pat ja tā prasīja mainīt skatuvi pret tirgus placi.
