Pērn mūžībā aizgāja izcilā tekstilmāksliniece un leģendārā Maestro Raimonda Paula māsa Edīte Pauls-Vīgnere, kuras mūžs nebija tikai spožu panākumu pilns, bet arī dziļu, neizdzēšamu sāpju caurstrāvots. Viņa piedzīvoja mātei vissmagāko iespējamo triecienu – sava mīļotā dēla pēkšņu un mīklainu zaudējumu, kura apstākļos palika tik daudz neatbildētu jautājumu un noklusētas patiesības.
Savu sāpju pilno stāstu māksliniece savulaik uzticēja žurnālam Ievas Stāsti, atklājot detaļas, kas spēj satricināt ikvienu. Viņa dalījās savās izjūtās, sakot, ka domā par savu dēlu un ka pagājuši jau sešpadsmit gadi, kopš viņa ar savu bērnu sarunājas tikai un vienīgi savās domās. Edīte bija cerējusi, ka drīz būs pie sava brāļa Paula, kad pēkšņi viņas senā, asiņojošā brūce tika brutāli atrauta vaļā. Pērn, pēc gadiem ilga un mokoša klusuma, viņai negaidīti piezvanīja no Jēkabpils policijas un paziņoja, ka viņai beidzot ir iespēja iepazīties ar krimināllietu, kas savulaik tika ierosināta sakarā ar viņas dēla nāvi 2006. gada vasaras nogalē, kad dēls uzturējās Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
Toreiz mātei tika precīzi norādīts datums un stunda, kad jāierodas Jēkabpilī. Taču gados vecajai un smagi slimajai sievietei tas nebija tik vienkārši – viņa nevarēja vienkārši tāpat aizbraukt no Rīgas bez palīdzības. Edīte bija sarunājusi savu vienaudzi draudzeni, kura vēl vadīja automašīnu. Tomēr pašā pēdējā brīdī, dienu pirms plānotās tikšanās, lietas izmeklētāja paziņoja, ka viņa nevarēs tikties, jo esot saslimis viņas bērns. Mātei nebija ko teikt pretī – izmeklētāja nebija spējusi Jēkabpilī atrisināt jautājumu par sava bērna pieskatīšanu uz tām dažām stundām, kamēr izmisusī māte lasītu krimināllietu. Izmisusī sieviete atgādināja, ka viņai nav iespēju no Rīgas aizskriet jebkurā mirklī, turklāt viņa pastāvīgi slimo, mokās ar nepārejošām sāpēm un pārvietojas ar milzīgām grūtībām.
Nākamajā dienā pie viņas durvīm jau zvanīja uztraukusies kaimiņiene, stāstot, ka pie viņas nākuši policisti un gribējuši lauzt vaļā durvis, jo no Jēkabpils ticis ziņots, ka māte neatbild uz telefona zvaniem. Varbūt viņa vienkārši bija gulējusi un nedzirdējusi klauvējumus, taču tai izmeklētājai viņa vairs patiešām neatbildēja. Tāda attiecksme pēc sešpadsmit gadu gaidīšanas bija sagraujoša. Viņi burtiski atrāva vaļā viņas rētu un asiņojošo brūci, atgādinot par visiem meliem un netaisnību.
Kad dēls Paulītis aizgāja bojā, sabiedrība un atbildīgie dienesti mēģināja iestāstīt, ka puisis ir noslīcis. Taču patiesība bija daudz nežēlīgāka – viņš tika brutalitātē noslepkavots. Dēls bija devies uz karjeru peldēties, kur tika nogalināts, bet noziegumu prasmīgi noformēja kā nelaimes gadījumu un vienkāršu noslīkšanu. Kāds policists, kurš toreiz atradās notikuma vietā, mātei toreiz atklāti pateica, ka viņa nespēs naktīs gulēt, ja savām acīm redzēs Paula līķi. Viņš bija ne tikai atņemts dzīvībai, bet arī spīdzināts, un viņam bija pat atgrieztas ausis.
Laikā, kad tas notika, ap Aknīstes karjeru, kur gāja peldēties, brīvi uzturējies kāds izbijis cietumnieks. Viņš staigāja bez ierobežojumiem, tuvojās slimniekiem, un neviens no iestādes personāla to nekādi neliedza. Kad Edīte toreiz devās pie Jēkabpils prokurora, viņš viņai ciniski noteica, ka cietumnieks taču esot labojies. Māte pati redzēja, kā šie traģiskie notikumi sasaucas un atkārtojas cauri gadiem, jo cilvēki, meklējot palīdzību un aizsardzību, bieži paliek absolūti sadzirdēti un pamesti likteņa varā.
Viņa izbaudīja pilnīgu klusumu un vienaldzību no apkārtējiem. Neviens neiestājās un nepalīdzēja cīnīties par taisnību. Lai gan krimināllietu ierosināja un atzina par slepkavību, viss tika apzināti vilcināts. Aizdomās turētais cilvēks tā arī nekad netika notiesāts. Kad viņu izsauca uz tiesas sēdi un viņš jau grasījās atzīties, tiesnese pēkšņi paziņoja, ka sēde tiek pārtraukta, jo apsūdzētais esot piedzēries. Māte nespēja aptvert šo absurda teātri. Viņa vairs negribēja ne ar vienu no viņiem satikties vai runāt, jo apzinājās, ka īstu taisnību šajā pasaulē viņa droši vien tā arī nesagaidīs.
