Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa atklājusi, ka dzīves stāsti reizēm ir tā vērtīgāki par pašiem faktiem un patiesību. Guna ir uzņemusi galveno lomu daudzsēriju filmā Emīlija. Latvijas preses karaliene, kas stāsta par Emīliju Benjamiņu – ievērojamu Latvijas preses personību, kuras dzīve un radošais gars joprojām iedveš dažādas interpretācijas. Guna atzīst, ka, gatavojoties lomai, viņa pati “galu galā nesaprata neko”, jo stāsts pats par sevi ir tik pilns pretrunu, ka patiesību reizēm grūti nodalīt no spēcīga un iedarbīga stāsta.
Aktrise stāsta, ka lomu izvēlējusies ne tikai tāpēc, ka tā ir liela loma, bet jo bija skaidrs, ka stāsts par Emīliju būs kaut kas ļoti interesants, jo pati galvenā varone ir pilnasinīga un pretrunīga personība, kuras dzīvesstāsts piesaista gan skatītāju, gan katra cilvēka iekšējo uzmanību. Guna nebaidās atzīt, ka profesionālā un emocionālā pieredze, strādājot pie šī projekta, atklājusi viņai jaunas dzīves dimensijas – par to, kā stāsti spēj mainīt skatītāja uztveri un izpratni.
Runājot par pandēmijas laiku, Zariņa atklājusi, ka arī tas bijis kā dzīvesstāsts ar vairākām fāzēm. “Pirmā fāze bija – interesanti! Varējām padzīvot tā, kā nekad nebijām dzīvojuši. Bet pēc tam nāca otrā fāze, kurā mēs dzīvojam joprojām – neziņa, apjukums, nogurums,” viņa atklāj, aprakstot sajūtas un pārdomas, ko šis laiks ir radījis cilvēkos. Šis periods daudziem ir devis iespēju sev uzdot sarežģītus, grandiozus jautājumus par dzīvi, darbu un vērtībām.
Guna arī dalījusies savās pārdomās par dzejas un mākslas nozīmi cilvēka dzīvē. Viņa sevi sauc par dzejas lasītāju un patērētāju, uzsverot, ka dzeja, teātris un mūzika cilvēku padara skaistāku, labāku un dziļāku. “Māksla cilvēku padara par vairāk cilvēku,” Zariņa teikusi, uzsverot, ka cilvēkam ir vajadzīga mūzika un dzeja tāpat kā gaiss vai dienas gaisma. Viņas skatījumā, spēja izprast un piedzīvot stāstus – gan paša dzīvē, gan kino vai teātrī – ir viena no svarīgākajām dzīves sastāvdaļām.
Visā intervijā Guna rāda, kā izcilas dzīvesstāsta un personības cieša izpēte var bagātināt ne tikai aktiera darbu, bet arī skatītāja pieredzi. Tas liek domāt, ka, lai gan patiesība vienmēr ir svarīga, reizēm labs stāsts ar savām emocijām, niansēm un redzējumu spēj aizvest tālāk par sausu faktu pasniegumu un atklāt cilvēka iekšējās pasaules maigumu un dziļumu.
