Markuss Riva — vārds, kas jau gadiem ilgi skan Latvijas popmūzikas aprindās, taču aiz spožajām skatuves gaismām slēpjas stāsts, kas reti kad tiek runāts skaļi. Mūziķis, kurš Supernovā piedalījies jau desmito reizi, uz skatuves ir kļuvis par simbolu neatlaidībai un spītam, bet tikai nedaudzi zina, cik smagi viņam patiesībā nācies cīnīties ar dzīves ļaunumiem.
Intervijā, kas atklāj vairāk par cilvēku Miķeli Ļaksu, nevis tikai popmūzikas fenomenu, Markuss bez fasādes stāsta par brīžiem, kas formēja viņa dzīvi. Viņš ne tikai uzskata Eirovīziju par „mūziķu olimpiskajām spēlēm”, bet arī atklāj, kā viņa ceļš uz turieni nebūt nav bijis rozēm klāts. Šie trīs minūtes uz skatuves ir tikai virsskats tam, ko nozīmē cīnīties par savu vietu pasaulē, kur katrs skatītājs un kritiķis vēro un spriež.
Viens no visvairāk sirdi graujošajiem brīžiem Markusam bija tēva un mātes zudums. „Kad tu paliec bez viņiem… tu esi viens,” viņš saka, ar acīm piepildītām ar smagām atmiņām. Viņš nerunā tikai par ģimenes zaudēšanu, bet par to, ko nozīmē būt cilvēkam, kuram jāiemācās dzīvot un strādāt pats par sevi no brīža, kad visi, uz kuri varēji paļauties, vairs nav. Tas ir brīdis, kad tu saproti, ka nav mājas, kur atgriezties, nav cilvēku, kas tevi gaida, un tava spēka avots kļūst tava paša neatlaidība.
Atmiņas par bērnību, kur vecāki reiz sēdēja virtuvē un skaitīja santīmus, iemācīja Markuss pieticību un smagu darbu. Tie nebija laiki, kas veidoti no greznības vai brīvības — tie bija laiki, kas lika saprast dzīves netaisnību un vajadzību strādāt sevis paša labā, lai sasniegtu vairāk nekā tikai izdzīvotu. Viņš nebaidās to atzīt, jo tieši šie mirkļi palīdzēja noskaidrot, no kā viņš patiesi ir izveidots.
Markuss arī pūlas demistificēt ideju par to, ka „Rīgas puika” ir viegla identitāte ar spilgtu dzīvi un nelielām raizēm. Viņa ceļš ir bijis pilns ar izaicinājumiem, un viņš atzīst, ka bieži vien tas, ko citi uzskata par panākumiem, patiesībā ir ceļš, kas ved cauri sāpēm un neatlaidīgam priekšnoteikumam sevi nepazaudēt. Runājot par sevi, viņš uzsver – tas nav tikai Markus Riva kā skatuves persona, bet cilvēcība, kas tiek pārbaudīta un izturēta dienu no dienas, ne tikai uz skatuves redzamajās minūtēs.
Un, lai arī viņa sarunas temati ir par mūziku, par vizuālajiem tēliem un par to, kā radīt emocionālu saikni ar auditoriju, zem virspusē skanošajām notīm slēpjas dziļi cilvēciskas sāpes un dzīves mācības. Tie ir stāsti par zaudējumu, par vientulību, par nepadošanos un par to, kā sirdī saglabāt gaismu, pat kad īstie cilvēki, kas kādreiz turēja tavu roku, vairs nav blakus.
