Rakstnieces un dzejnieces Māras Zālītes dzīvē janvāra sākums izvērties par vienu no spilgtākajiem emocionālajiem pagriezieniem, ko viņa atcerēsies mūža garumā. Šī gada 6. janvārī Māra oficiāli atguvusi savas dzimtas mājas Slampes pagastā — vietu, kurā viņas ģimene ir dzīvojusi vairāk nekā 12 paaudzēs, bet kuru gadiem ilgi bija apstājusies un aizmirsta. Māra atklāj, ka šīs mājas zaudēšana agrāk bija sāpīga kā brūce, kas nekad nav pilnībā sadzijusi, un nu tas rēta, ko grūti aptvert vārdos.
Viņa stāsta, ka redzēt šo vietu pamestu bija kā skatīties spogulī uz pagātni, kas lēnām izdzisa. Tur, kur reiz valdījusi ģimenes siltums un sarunas par sapņiem un dzīvi, bija augusi nezāļu jūra, jumts vietām bija iebrucis un logs bija saplaisājis. Māra atceras, ka reiz naktīs viņas sapņos sēdēja šīs mājas attēls — ar izkapti, ko turējusi viņas vecmamma, ar seniem piemiņas kokiem, kuri iestādīti par godu vecvecākiem un vecākiem, kas tika izsūtīti uz Sibīriju. Tie koki viņai vienmēr atgādinājuši ne tikai par ģimenes ciešanām, bet par to, cik svarīgi ir saglabāt savas saknes.
Nav noslēpums, ka šī atgūšana nav notikusi viegli. Māra ilgi gaidīja šo dienu, bet kad radās iespēja īpašumu atgūt, ģimene nebija gatava to laist garām. Īpaša loma šajā procesā bija viņas dēlam Jānim, kas uzņēmās praktisko darbu — organizēja atjaunošanas darbus, runāja ar amatniekiem, veica remontu un pat nesa smago fizisko slogu. Bez viņa Māra atzīst, ka nekas no tā nebūtu iespējams. Mājas atjaunošana bija ne tikai fizisks process, bet emocionāls ceļojums, kas viņu tuvināja savām saknēm, atgādinot par to, kas patiešām ir svarīgs.
Patlaban Māra neplāno pārkult dzīvot uz šo īpašumu pastāvīgi, jo ikdienas dzīve un darbs viņai jau sen saistīts ar “Jūras kalnu” vietu, kur viņa sāka no jauna pēc pagātnes grūtībām. Taču vasaras tūres, ģimenes kopābūšanas un rituāli pie piemiņas kokiem kļuvuši par skaistu tradīciju. Māra stāsta, ka viņa bieži vien sēž pie loga, skatoties uz zemi, kur viņas saknes ir dziļas, un domā par visiem tiem cilvēkiem, kas kādreiz ir soļojuši pa šo pagalm. Viņa neslēpj, ka šī sajūta ir gandrīz pārdabiska — kā jauns elpas vilciens pēc garas ziemas.
Ar šo notikumu Māra arī atradusi iedvesmu turpināt savu literāro ceļu un ieskaidrot cilvēku sirdīs domu, ka mēs nekad nedrīkstam zaudēt savu pagātni, jo tā ir mūsu spēks un stāsts. Ģimenes mājas atjaunošanas process turpinās, un tā kļuvusi par simbolu tam, ka pat pēc gadiem ilgas klusēšanas un pamestības, saknes var atkal iemīt zemi un atdzīvoties.
