Pazīstamā un talantīgā aktrise Jana Čivžele šobrīd piedzīvo pavisam īpašu un harmonisku posmu savā dzīvē, kad viss šķiet nostājies savās vietās gan profesionālajā jomā, gan personīgajā telpā. Viņa neslēpj, ka patiesais miers un prieks nav saistīts ar skaļām romantiskiām dēkām vai no ārpuses uzspiestiem notikumiem, bet gan ar dziļu pašas sevi, savas būtības un sievišķības apzināšanos. Viņa bauda dzīvi visās tās izpausmēs – gan stāvot uz skatuvju dēļiem, gan darbojoties kā tērpu māksliniece, izkopjot savu unikālo rokrakstu un radošo brīvību.
Atskatoties uz savu dzīves ceļu, aktrise atceras pagātnes izvēles, kas galu galā viņu ir atvedušas tur, kur viņa atrodas šodien. Interesanti, ka laikā, kad tika lemts par tālāko studiju virzienu, Jana sākotnēji nokļuva budžeta vietā pilnīgi citā fakultātē, nopietni apsverot iespēju kļūt pat par skolas direktori. Tomēr priekšroka tika dota sapnim par aktieru mākslu un studijām par maksu. Atceroties šo krustpunktu, viņa retos brīžos aizdomājas par to, cik neticami viss sakārtojies, lai gan pati viņa sevi raksturo drīzāk kā uzcītīgu un mērķtiecīgu darba cilvēku, kuram ilgstoši priecāties par panākumiem nav raksturīgi – viņa vienkārši fiksē mirkli un dodas tālāk darbos.
Milzīgu lomu viņas dzīvē un izaugsmē vienmēr ir spēlējis Jaunais Rīgas teātris, kurš kļuvis par viņas profesionālajām mājām jau kopš studiju gadiem. Jana spilgti atceras liktenīgo vakaru pēc teātra dienām, kad leģendārā režisore Māra Ķimele viņu iepazīstināja ar Alvi Hermani, nosaucot par savu studenti. Tobrīd, cīnoties ar pamatīgām galvassāpēm un nespējot skaidri formulēt domas, viņa pat nenojauta, ka šī satikšanās ievadīs veselu laikmetu viņas dzīvē. Tāpat savā radošajā biogrāfijā viņa izceļ spožas un psiholoģiski smagas lomas, piemēram, Ibsenas Noru un Šekspīra Dezdemonu izrādē „Otello”, kuras saspēlē ar kolēģi Andri Keišu radīja neaprakstāmu skatuvisko skaistumu. Šie tēli, lai arī šķietami trausli, simbolizē sievietes cīņu par izlaušanos no sabiedrības noteiktajiem rāmjiem un aizspriedumiem.
Taču bez skatuves un radošā smaguma Janas ikdienā strāvo īpaša ticība neredzamām lietām un sakritībām, kuras viņa dēvē par brīnumiem. Gatavojoties dažādiem projektiem un izrādēm, piemēram, izrādei „Parsifāls”, kuras scenogrāfija balstīta uz lietotajiem apģērbiem un specifisku stilu, viņai radās nepieciešamība pēc specifiskas nerra cepures ar diviem ragiem. Nonākot Torņakalna sarkanajā krustā, viņa kastē pašā augšā atrada tieši to, kas bija vajadzīgs. Šādi mirkļi aktrisei liek aizdomāties, ka dzīvē pastāv augstākas paralēles un neredzama vadība, ko vārdos nav iespējams izskaidrot. Viņa pati pasmaida, sakot, ka reizēs, kad viss sakrīt perfekti, viņai gribas teikt – man ir seši eņģeļi, kas stāv klāt un palīdz šajā ceļā.
