Leģendārā un vienmēr tik elegantā Latvijas estrādes zvaigzne Margarita Vilcāne visu savu mūžu glabā dziļu sirdsēstu, kas sakņojas tālajā un nežēlīgajā pagātnē. Viņas dzīvesstāsts aizsākas brīdī, kad pasaule degusi pasaules kara ugunīs, neatstājot vietu bērna laimei un bezrūpībai. Māksliniece atklāti dalījusies ar sāpīgām atmiņām, atgādinot par traģisko likteni, kas skāris viņas ģimeni jau pašā dzīves rītausmā. Kad viņas tēvs Vasilijs Vasņicovs devās cīņā un galu galā krita Otrajā pasaules karā, mazajai Margaritai bija apritējuši vien daži mēneši. Viņa nav piedzīvojusi tēva mīlestību, glāstus vai padomu, jo atmiņās par viņu palikušas tikai fotogrāfijas un mātes stāstītais.
Toreiz, 1940. gada decembrī, dzimusī meitene kopā ar ģimeni piedzīvoja laika lielos satricinājumus. Viņas māte Tekla, būdama kulināre, bija spiesta viena pati nest smago kara un pēckara gadu nastu. Sibīrijas plašumi un Tomskas skarbie apstākļi kļuva par viņu pirmajām mājām, kurās tika likti pamati izdzīvošanai. Tik vasta un nepiedodami auksta pasaule neļāva atslābt ne mirkli. Tikai 1945. gadā, kad karš bija beidzies, māte ar ģimeni no tālās Sibīrijas pārcēlās uz Latviju, cerot uz mierīgāku un drošāku dzīvi jaunā vietā. Šeit, Rīgā, aizritēja viņas skolas gadi Rīgas 24. vidusskolā un vēlāk darba gaitas Rīgas elektromehāniskajā rūpnīcā, pirms lielā skatuve uz visiem laikiem ierakstīja viņas vārdu valsts mūzikas vēsturē.
Tomēr šī agrā trauma un tēva zaudējums ir atstājuši neizdzēšamu nospiedumu dziedātājas pasaules uztverē. Gadu desmitiem ilgi viņa ir nesusi sev līdzi kluso sāpi, kas nav mazinājusies pat tad, kad apkārt skanēja ovācijas un klausītāju sajūsmas pilni saucieni. Dzīvojot pie jūras un reizēm pārskatot vecās liecības, Margarita apzinās, ka pagātnes rētas nekur nepazūd. Viņas atklātība par bērnības trauslumu un smagajiem zaudējumiem ļauj pavisam citām acīm paskatīties uz leģendu, kuru ierasts redzēt tikai starmešu gaismās un spožos skatuves tērpos. Tā ir dziļi cilvēciska un aizkustinoša patiesība par sievieti, kura spējusi pārvērst savu iekšējo spēku mūžīgā mākslā.
