Egons Garklāvs ir personība, kuras vārdā un darbos sakņojas īsts vidzemnieka spīts un nelokāms radošais gars. Būdams talantīgs dizainers, viņš savulaik pieņēma principiālu lēmumu neatgriezties ierastajā galvaspilsētas komfortā pēc studiju gadiem, bet gan apzināti atgriezties savas bērnības sakņu zemē Cēsu pusē. Tur, Vidzemes pakalnu un mežu ielokā, viņš ar savām rokām un vizionāra vērienu sāka veidot Garklāvu ģimenes mājas pamatus, pārvēršot sapni par taustāmu realitāti. Egonam piemīt reta īpašība – viņš nekad nepadodas pusceļā un neatzīst pusmērus. Ja viņš ķeras pie ģimenes mājas celtniecības, tad tā top pamatīga, droša un paliekoša vairākām paaudzēm. Ja mājas tuvumā ir nepieciešams ūdens avots, viņš izrok nevis vienkārši dīķi, bet veselu kaskādi, kas harmoniski iekļaujas lauku ainavā. Kad mazbērni kļuva par neizsīkstošu iedvesmas avotu, viņš radīja leģendāro, pasaulē augsti godalgoto bērnu koka velosipēdu Leg&go, kas kļuva par spilgtu apliecinājumu tam, uz ko spējīgs latviešu dizains globālā mērogā. Viņa rokas un prāts nemitīgi meklē jaunus izaicinājumus – šobrīd viņš ar tādu pašu dedzību un pietāti pret mantojumu ir pieķēries Vidzemes senākās rijas atjaunošanai, dzenot jaunas saknes pagātnē, lai glābtu to nākotnei.
Šis neatlaidīgais gars, mākslinieka skatījums uz pasauli un smalkā humora izjūta mantojumā ir tikusi arī viņa vecākajai meitai, pazīstamajai TV žurnālistei Kristīnei Garklāvai. Lai gan meita ikdienā reizēm klusībā vēlas, kaut tēvs vairāk laika pavadītu mierā un atpūta, viņa pati dzīvo un strādā ar tieši tādu pašu pašaizliedzību, uguni un atbildības sajūtu pret katru uzticēto uzdevumu. Viņu ģimenes saikne balstās ne tikai asinsradniecībā, bet arī dziļā cieņā pret patiesu darba tikumu un neatlaidību, kas vienmēr ir bijusi viņu stiprā puse. Atmodas laika un jaunības gadu ideāli Egona apziņā vijas ar sāpīgu realitātes apzināšanos, raugoties uz to, par ko ir kļuvusi mūsdienu Latvija, un viņš neslēpj savas domas par valsts likteņiem un tautas izvēlēm. Sarunā par valsts svētkiem un pagātnes cerībām viņš atklāti un kritiski vērtē sabiedrības morālo un garīgo stāvokli, norādot uz trauslo robežu starp lielajām gaidām un skaudro ikdienu.
Domājot par to, vai Latvija šodien atšķiras no tās ideālās valsts, kādu Atmodas rītausmā cerēja ieraudzīt viņa paaudze, Egons atzīst, ka atšķirība ir jūtama, taču tā nav viennozīmīga. Viņaprāt, cilvēku morālā kvalitāte un iekšējā gatavība uzņemties atbildību tomēr nebija tāda, kādu viņi toreiz ar cerību gaidīja, jo gadu desmitiem ilgā totalitārā sistēma bija pārāk dziļi nopostījusi gan sabiedrības struktūru, gan cilvēku savstarpējo uzticēšanos. Valsts atjaunošana prasīja milzīgu, pašaizliedzīgu garīgo un fizisko darbu, un daudzi vienkārši nebija tam gatavi, sastopoties ar brīvības smagajiem pārbaudījumiem. Turklāt masveida emigrācijas viļņi iznesa ārā milzīgu un intelektuāli spēcīgu cilvēku kopumu, valstij neatgriezeniski zaudējot trešdaļu nācijas, kas tagad atstāj dziļas rētas uz demogrāfisko un sociālo audumu. Egons asi un bez liekulības norāda uz sabiedrības divkosību, sakot, ka mēs nereti esam pirmie, kas publiski kritizē tos, kuri Latvijā ierodas uz gatavu pamatu, bet paši savulaik nebijām gatavi ilgstošam un grūtam darbam savā zemē, tā vietā izvēloties doties projām uz jau gatavu un sakārtotu dzīvi citur pasaulē.
Egonam Garklāvam ir savs skarbs viedoklis par Latviju: Mēs kritizējam citus, bet paši nebuvām gatavi grūtam darbam
