Katra aktrises Elīnas Vānes diena aizrit nemitīgā kustībā un smagā darbā, kur nav vietas virspusējībai vai kaprīzēm. Viņa uzsver, ka viņai nav nedz sīku, nedz seklu lomu, jo jebkurš uzdevums prasa pilnīgu atdevi un darbu pēc labākās sirdsapziņas. Skatītāji viņu atceras gan pēc smagām un dziļām dramatiskām pārvērtībām, gan spilgtām komiskām izpausmēm, tomēr ikdiena slēpj daudz vairāk par spožajiem skatuves gaismu stariem. Darbs teātrī prasa milzīgu emocionālo un fizisko spēku, reizēm pat atņemot daļu dzīvildzes stundu, taču aktrise nekad neizvēlas vieglāko ceļu.
Pašreiz Valmieras teātra nams piedzīvo grandiozu pārbūvi, un aktieriem nākas strādāt pagaidu telpās, kur ceļš uz mēģinājumu zāli ved caur īstu būvlaukumu. Drošības dēļ ikvienam jādodas ceļā ar ķiveri galvā, lai pasargātu sevi no neparedzētiem šķēršļiem un karājošiem vadiem. Neskatoties uz šīm neērtībām un trupas izmētāšanu pa vairākām ēkām, kolektīvā valda neapslāpējams entuziasms un vēlme virzīties uz priekšu, ko nodrošina gan pieredzējušie meistari, gan jaunā paaudze.
Reālajā dzīvē Elīna ir kļuvusi par vienkāršu suņa saimnieci, pilnībā atsakoties no augstiem papēžiem un liekas kosmētikas ikdienā. Viņas ikdiena tagad saistīta ar pastaigām pa mežiem un dubļiem kopā ar rotveilera kucīti Kubu, aizstājot glamūrīgu dīvas tēlu ar reālu, zemi skārušu ikdienu. Aktrise atzīst, ka viņai nav pie sirds iedomāta un mākslīga dīvu dzīve, jo viņa sevi pieskaita reālistiem, kuri cieši stāv uz zemes pat tad, kad teātra pasaule pieprasa visu viņas uzmanību un laiku.
