Latvijas estrādes leģenda Margarita Vilcāne, kuras balss un šarms gadu desmitiem ir valdzinājis klausītājus visā valstī, šobrīd atrodas jaunā dzīves posmā, kas izraisījis plašas sabiedrības diskusijas. Kad izskanēja ziņas, ka izcilā māksliniece mitinās aprūpes namā, daudzi viņas talanta cienītāji bija neizpratnē un pat noraizējušies. Tomēr pati Margarita Vilcāne pret šīm pārmaiņām izturas ar apbrīnojamu dzīvesgudrību, mieru un stāju, kas raksturīga tikai patiesām dīvām. Viņa kategoriski noraida jebkādas drūmas domas, kas nereti tiek saistītas ar šāda tipa iestādēm, un uzsver, ka dzīve turpinās arī ārpus skatuves gaismām.
Māksliniece atzīst, ka šis lēmums nav bijis spontāns, bet gan rūpīgi izsvērts solis, lai nodrošinātu sev mierpilnu un sakārtotu vidi. Sarunās ar tuviniekiem un uzticības personām viņa uzsvērusi, ka aprūpes nams nav vieta, kur viņa justos pamesta vai aizmirsta. Gluži pretēji, tā ir vieta, kur viņa var baudīt atpūtu pēc ilgas un piepildītas karjeras. Vilcānes kundze neslēpj, ka viņas ikdiena ir piepildīta ar pārdomām, atmiņām par spožākajiem mirkļiem uz skatuves un sarunām ar cilvēkiem, kuri novērtē viņas ieguldījumu Latvijas kultūrvēsturē.
Viņa izstaro spēku, atsakoties ļauties skumjām, kuras sabiedrība bieži vien mēģina viņai piedēvēt. Margarita Vilcāne ir pieradusi būt uzmanības centrā, un arī šobrīd viņa saglabā savu pašcieņu un eleganci. Māksliniece norāda, ka katram dzīves posmam ir savs skaistums, un tas, ka viņa vairs nedzīvo savā ierastajā mājoklī, nenozīmē, ka viņas dvēsele ir zaudējusi savu spožumu. Viņa atklāti runā par to, ka ikdienas ritms aprūpes namā ļauj viņai koncentrēties uz lietām, kam iepriekš neatlika laika – uz iekšējo harmoniju un veselību.
Cilvēki, kas ikdienā sastop mākslinieci, raksturo viņu kā vienmēr saposušos, ar dzirksti acīs un gatavu draudzīgai sarunai. Viņa neļauj apkārtējās pasaules stereotipiem par šādām iestādēm ietekmēt savu noskaņojumu. Vilcānes kundzes stāja ir kā atgādinājums mums visiem, ka cilvēka vērtību nenosaka atrašanās vieta, bet gan tas, kā mēs izturamies pret dzīvi un tās izaicinājumiem. Pat esot ārpus ierastās komforta zonas, viņa turpina iedvesmot ar savu optimismu, apliecinot, ka īsts mākslinieks spēj saglabāt savu būtību un staltumu jebkādos apstākļos. Viņas klātbūtne ir apliecinājums tam, ka dzīve pansionātā var būt arī cienījama, mierīga un piepildīta ar saturu, ja vien ir atbilstoša attieksme.
