Tas bija solis, par kuru Kristīne Jelinska domāja jau ļoti ilgu laiku, līdz beidzot drosme izrādījās stiprāka par jebkādu cerību uz brīnumu. Septiņu gadu kopdzīve ar vienu no Latvijas turīgākajiem vīriešiem, miljonāru Oļegu Fiļu, ir noslēgusies, atstājot aiz sevis nevis skumjas par zaudēto pasaku, bet gan atvieglojumu par iegūto brīvību. Tagad, kad kaislības nedaudz pierimušas, Kristīne vairs nevēlas klusēt un atklāti stāsta par to, kas patiesībā slēpās aiz šķietami nevainojamās fasādes, kurai daudzi tik ļoti vēlējās noticēt.
Viņa neslēpj – sirdī krājās aizvainojums, kas gadu gaitā kļuva tik smags, ka vairs nebija iespējams tēlot laimīgu sievieti. Kristīne godīgi atzīstas, ka viņas lielākā kļūda bija cerēt uz izmaiņām tur, kur tās nekad nav bijušas gaidāmas. Kad viņi iepazinās, Kristīnei bija vien 26 gadi, un viņas skatījums uz pasauli bija pilns ar romantiskām cerībām par ģimeni, bildinājumiem un kopīgu nākotni. Taču realitāte izrādījās krietni skarbāka – kamēr viņa gaidīja īsto brīdi, attaisnojumi par tiesvedībām un pagātnes kārtošanu kļuva par ikdienas fonu, kas nomāca jebkādu emocionālo tuvību.
Darbs bija viņas vienīgais patvērums un patiesais lepnums. Nurmuižas pils komplekss, kurā Kristīne ielika visu savu enerģiju, kļuva par viņas bērnu. Viņa strādāja ne tikai kā vadītāja, bet arī kā mārketinga speciāliste un pat grāmatvede, nereti atdodot sevi visu bez brīvdienām un pienācīga novērtējuma. Kristīne atceras, kā viņa mēģināja gaidīt, solot sev, ka gan jau nākamie svētki, ceļojums vai liela gadskārta mainīs situāciju, taču katru reizi pienāca kārtējais “vēlāk”. Cik ilgi cilvēks var dzīvot gaidīšanas režīmā? Kristīne atbild skaidri – vairs ne minūti.
Šī šķiršanās viņai ir pirmā reize mūžā, kad viņa paliek viena. Protams, ar bērniem un četrkājainajiem draugiem, bet bez vīrieša, kurš, kā izrādījās, nespēja sniegt to, kas viņai bija vitāli nepieciešams. Viņa nejūtas salauzta. Gluži pretēji – Kristīne apgalvo, ka visi iepriekšējie dzīves satricinājumi, ieskaitot vecāku zaudēšanu, viņu ir norūdījuši tik ļoti, ka uz šo situāciju viņa skatās ar negaidītu vieglumu. Viņa vairs nelasa interneta komentārus, dēvējot tos par atkritumu izgāztuvi, un koncentrējas tikai uz to, kas viņai dod spēku – sportu, masāžām, grāmatām un uzticamām draudzenēm, kas bijušas līdzās pat visgrūtākajos brīžos. Kristīne skatās nākotnē, ticēdama, ka pēc šī sarežģītā perioda beidzot sāksies tas īstais un skaistais dzīves posms, kuru viņa pati būs izveidojusi ar savām rokām, bez kompromisiem un bez viltus cerībām.
