Latvijas teātra aprindās šobrīd valda īpaša gaisotne, un tas viss pateicoties talantīgajam aktierim Valtam Skujam. Gatavojoties gaidāmajai un tik ļoti gaidītajai izrādei ar nosaukumu «Freimanis», aktieris ir uzņēmies teju neiespējamu misiju – atdzīvināt uz skatuves mūsu visu mīlētā, leģendārā mūziķa Mārtiņa Freimaņa dvēseli un enerģiju. Šī loma nav tikai kārtējais darba uzdevums; tā ir dziļa, emocionāla un skrupuloza ieniršana citā personībā, kas ir ietekmējusi veselas paaudzes latviešu sirdis. Interesanti, ka pirms šī projekta sākuma Valts atklāti atzīstas – viņš par pašu Freimani zināja salīdzinoši maz, taču tieši šis nezināmais kļuva par dzinuli pamatīgai izpētei.
Aktieris ķērās pie darba ar tādu apņēmību, kas apbrīno pat vispieredzējušākos kolēģus. Lai izprastu Mārtiņa Freimaņa būtību, Valts Skuja sāka mērķtiecīgu un gandrīz apsēstu izpētes procesu. Viņš stundām ilgi klausījās Freimaņa dziesmas, analizēja katru mūziķa kustību video ierakstos, centās atdarināt viņa īpašo balss tembru un intonācijas. «Tieši no dziesmām atspēros – sāku saprast, kāds viņš ir,» dalās Valts. Šī radošā transformācija ir kļuvusi par ceļojumu pašam aktierim, ļaujot iepazīt mākslinieku, kurš tik daudziem joprojām ir dzīvs atmiņās un mūzikā.
Lai sasniegtu nepieciešamo līmeni, tika piesaistīti pat profesionāli vokālie pedagogi. Valts nevēlējās vienkārši «tēlot» – viņš vēlējās būt. Aktieris neslēpj, ka atbildības sajūta ir bijusi milzīga, gandrīz nospiedoša, jo viņš lieliski apzinās, cik daudz cilvēku gaida šo atveidojumu un cik kritiski skatītāji var būt pret savu elku. «Man liekas, ka nekad mūžā neesmu tik nopietni izturējies pret darbu,» atzīstas Valts, uzsverot, ka uzticība, ko viņam izrādījusi izrādes komanda un skatītāji, ir bijusi viņa galvenais motivators neapstāties.
Taču šī iegremdēšanās lomā nav nākusi bez sekām. Pirms katras izrādes Valts piedzīvo pamatīgu stresa devu, kas, protams, ir neizbēgama, ņemot vērā lomas emocionālo smagumu. Jau trīs līdz četras stundas pirms kāpšanas uz skatuves aktieris pilnībā atsakās no savas ikdienas «es» un pārvēršas Freimaņa manierēs, balsī un pat domāšanas veidā. Viņš atzīst, ka šī saikne ir tik spēcīga, ka pat pēc izrādes beigām viņš turpina runāt un kustēties gluži kā Mārtiņš. Nākamās dienas fiziskais un emocionālais nogurums ir kļuvis par apliecinājumu tam, cik dziļi šī loma ir iegravējusies aktiera personībā. Tas ir stāsts par maksimālu atdevi, kurā robeža starp aktieri un tēlu izzūd, radot uz skatuves kaut ko patiesi maģisku un neaizmirstamu.
