Rīgas 2. Meža kapos dusa vietā guļ leģendārais bijušais Valsts policijas priekšnieks un ģenerālis Ints Ķuzis, kura piemiņa tagad iemūžināta ar īpašu un dziļi personisku pieminekli. Viņa atraitne Dzintra Ķuze atklājusi aizkustinošas detaļas par to, kā tapa šī vieta, kurā glabājas atgādinājums par viņam tuvāko un svētāko. Apmeklējot kapavietu svētkos, gadadienās vai vienkārši brīvbrīdī, viņa izjūt dziļu mieru, aprunājoties ar Intu un izstāstot ikdienas jaunumus
Ģimene – Inta sieva un meitas – kopīgiem spēkiem izvēlējās pieminekļa dizainu un materiālu. Tika noraidīta doma par ierasto melno akmeni, jo tas tika atrasts par pārāk drūmu un smagnēju viņa gaišajai piemiņai. Tā vietā izvēlekrita par labu cēlam un pelēkam akmenim, kas šķita gan gaumīgs, gan patiesi latvisks. Sadarbība ar prasmīgu akmeņkali ļāva īstenot visas ieceres līdz pat sīkumam, godinot viņa nopelnus un izcilcelstot dienesta pakāpi – ģenerālis. Sākotnēji gan tika apspriests jautājums par augstākā apbalvojuma, Viestura ordeņa, iekļaušanu, taču, lai nepārsātinātu pieminekli ar liekiem uzrakstiem, radās ģeniāla ideja – meistars to smalki un precīzi iegravēja, balstoties uz atsūtīto fotogrāfiju.
Tomēr visemocionālākais elements uz pelēkā akmens ir smalki iegravēts ozola zars. Tas nav vienkāršs dekoratīvs zīmējums, bet gan dziļas simbolikas un lauku māju mīlestības apliecinājums. Pievārtē pie viņu mājām Tukuma pusē slejas varens ozols, par kuru Ints vienmēr neizsakāmi priecājās. Lai gan kādreiz šis koks bijis ieaudzis brikšņos un krūmos, ģimene to pilnībā sakopa un attīrīja, pārvēršot par varenu dabas liecību, ko var tikai apbrīnot.
Šo pašu ozolu Ints varēja skatīt savā pēdējā dzīves vasarā, kas izvērtās neparasti karsta. Laiku viņi pavadīja galvenokārt laukos, kur Ints – ciktāl ļāva veselība – daudz staigāja, apbraukāja mīļo Kurzemi, priecājās par dārzā izaudzēto un baudīja klātbūtni viens otram. Atraitne neslēpj pateicību liktenim par šo dāvāto pēdējo vasaru, kas atnesa tik daudz gaismas un neizmērojamu spēku kopdzīves atmiņās.
