Viņi kopā ir jau trīsdesmit divus gadus – laiks, kurā citi paspēj izaugt, novecot un piedzīvot veselu dzīvi. Mūziķi Helvijs Stengrevics un Laine Ligere-Stengrevica savu attiecību stāstu raksta bez lieka spožuma, taču ar neizmērojamu dziļumu. Tas viss sākās tālajā 1994. gadā, kad televīzijas konkursā “Vajadzīga soliste” liktenis viņus saveda kopā. Toreiz Laine bija ieradusies vienkārši atbalstīt draudzeni, bet Helvija sirdi uzreiz aizkaroja jaunās meitenes balss. Viņš, būdams pieredzējis mūziķis, piedāvāja viņai ierakstīt albumu “Dāvini man”, un tieši šajā radošajā procesā aizsākās kaut kas daudz vairāk par kolēģu draudzību.
Laine ar smaidu atceras to pirmo randiņu laiku – Helvija pacietīgo aplidošanu un to īpašo uzmanību, ko viņš veltīja. Viņš nebija no tiem, kas mētājas ar banālām ziedu pušķu dāvanām, bet savu džentlmeņa dabu parādīja ar katru žestu, katru uzmanības apliecinājumu. Viņu savienība tika oficiāli apstiprināta 1999. gada Ziemassvētku naktī, un kopš tā brīža viņi ir gājuši cauri dzīvei kā viens vesels. Viņu ģimenē ir izauguši bērni – Helvija dēls no pirmās laulības Miķelis un abu kopīgā meita Agnese, kura pati jau sākusi veidot savu ceļu uz lielajām skatuvēm.
Tomēr šis pāris nav tikai mūzika. Viņi izmēģinājuši spēkus arī biznesa pasaulē, pirms divdesmit pieciem gadiem izveidojot bērnudārzu “Mazulītis Rū”. Tas nebija viegls ceļš – telpu maiņas, nepārtraukti remonti un izaicinājumi, kas bieži vien salauž pat visstiprākās ģimenes. Taču Stengrevici atzīst, ka tieši šis kopīgais darbs viņus ir padarījis par īstiem frontes biedriem. Viņi zina katru stūrīti sava uzņēmuma, un strīdi, kas rodas lēmumu pieņemšanas procesā, viņus nevis attālina, bet gan norūda. Pēc vētrainām vārdu pārmaiņām vienmēr seko rāms naktsmiers, un no rīta viss atkal ir kārtībā.
Mūsdienās viņu dzīves ritms ir kļuvis mierīgāks. Mūzika, kas reiz bija pamatdarbs, tagad ir kļuvusi par sirdslietu un hobiju, ko viņi izbauda bez steigas. Ja rodas iedvesma, viņi dodas uz savu mājas studiju, sacer dziesmas un ļaujas radīšanas priekam. Tomēr viņu vislielākais noslēpums slēpjas nevis koncertzālēs, bet gan kopīgos pārgājienos gar Latvijas jūras krastu. Viņi ir nogājuši visu robežu, saskaroties gan ar dabas varenību, gan pēkšņām lietusgāzēm un dūksnājiem, kuros nācies burtiski izvilkt vienam otru no smilšu gūsta. Šajos piecu dienu retrītos viņi atrod to klusumu un savstarpējo sapratni, kas ļauj atslēgties no ikdienas trokšņa un atjaunot saikni, kas kļuvusi par viņu dzīves pamatu.
