Latvijas televīzijas spožākā dīva Baiba Sipeniece-Gavare, kuras balss un smiekli gadu desmitiem ir skanējuši teju katrā mājā, nākusi klajā ar negaidīti atklātu grēksūdzi. Viņa neslēpj, ka mirdzošā ekrāna dzīve nav tikai ziedi un ovācijas, bet gan sūrs un reizēm pat nežēlīgs darījums. Baiba pati to dēvē par vella līgumu, kuru parakstījusi jau sen, skaidri apzinoties, ka par iespēju gozēties starmešu gaismā būs jāmaksā ar dārgāko, kas cilvēkam ir – privātumu un brīvību.
Sarunā TV kanāla STV Pirmā! raidījumā Dāmu projekts māksliniece izteicās skaudri un tēlaini, velkot paralēles ar leģendāro Faustu. Viņasprāt, ikviens, kurš alkst pēc slavas, noslēdz vienošanos ar likteni. Tu nevari vienlaikus baudīt tautas pielūgsmi un cerēt, ka paliksi inkognito, kad dosies ikdienas gaitās. Šī dubultā spēle vienkārši neeksistē. Baiba uzsver, ka atpazīstamība uzliek smagu slogu, kas liek nemitīgi kontrolēt katru savu soli, katru vārdu un pat grimasi.
Īpaši emocionāli Baiba atskatījās uz saviem jaunības kumeļa gadiem. Viņa jūtas bezgalīgi pateicīga liktenim, ka lielākās dullības paspēja izstrādāt laikā, kad pasaule vēl nebija pārvērtusies par vienu lielu digitālo cietumu. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā viss ir mainījies – tagad katrs garāmgājējs ir operators un katram kabatā ir kamera, kas gatava iemūžināt tavu vājuma brīdi. Sipeniece-Gavare atklāti atzīst, ka mūsdienās viņa vairs nevarētu atļauties to, ko darīja agrāk. Viņa vairs nevarētu piektdienas vakarā Rīgas naktsklubos atpīt bizi un nodot uguņus, dejojot uz galdiem līdz rītausmai. Tie laiki, kad varēja darīt visu, kas ienāk prātā, nebaidoties no tūlītējas publiskas kaunināšanas internetā, ir neatgriezeniski pagājuši.
Taču ne tikai digitālā kontrole ir slavenības ēnas puse. Baiba skāra arī sāpīgo kritikas un anonīmo komentētāju tēmu. Viņa neslēpj, ka cilvēku daba ir runāt par citiem, un arī viņa pati reizēm mēdz apspriest līdzcilvēkus, neredzot tajā neko kriminālu. Tomēr gadu gaitā viņa ir iemācījusies uzaudzēt biezu ādu. Viņai ir pilnīgi vienalga, ko par viņu domā un runā svešinieki vai anonīmi žultsdzinēji. Sipeniecei-Gavarei ir tikai viena mēraukla – viņas tuvākie cilvēki. Galvenais ir tas, lai par viņu labi domātu pašas dzīvesbiedrs un ģimene. Ja mājās viss ir kārtībā, tad pasaules vētras un svešu cilvēku viedokļi kļūst mazsvarīgi. Viņa izvēlas fokusēties uz to, kas ir patiess, nevis uz mākslīgi radīto tēlu, ko katru dienu vērtē tūkstošiem acu.
