Latvijas kultūras pasaule ir tērpusies sēru plīvurā, jo leģendārās un neatkārtojamās dejotājas Vijas Vētras dvēsele ir devusies mūžības gaitās. Šis zaudējums ir neizmērojams, jo Vētra nebija tikai māksliniece – viņa bija dzīvs simbols neatlaidībai, mīlestībai pret Latviju un dejas maģijai, kas spēja apstādināt laiku. Viņas mūža gājums noslēdzās tālu aiz okeāna, Amerikas Savienotajās Valstīs, taču sirds un pēdējā vēlēšanās vienmēr bija cieši saistīta ar dzimto zemi, kurā viņa tagad atgriežas uz visiem laikiem.
Vija Vētra, kura savas garās un piesātinātās dzīves laikā paspēja iekarot pasaules lielākās skatuves un iedvesmot tūkstošiem cilvēku, devās aizsaulē cienījamā 101 gada vecumā. Viņa nodzīvoja gadsimtu, kas bija piepildīts ar radošiem meklējumiem, eksotiskām indiešu dejām un nebeidzamu vēlmi būt kustībā. Pat pēdējos gados, mītot savā mājīgajā, bet nelielajā mājoklī Ņujorkā, viņa nezaudēja dzirksti acīs un to īpašo stāju, kas raksturīga tikai patiesām dīvām.
Tagad ir kļuvis zināms, ka mākslinieces pīšļi beidzot atgriezīsies mājās. Atvadas no izcilās personības solās būt klusas, cieņpilnas un dziļi emocionālas. Ceremonija, kurā ikviens talanta cienītājs varēs noliekt galvu Vijas Vētras piemiņas priekšā, norisināsies Rīgas sirdī – vēsturiskajā un varenajā Rīgas Svētā Pētera baznīcā. Tas ir simbolisks punkts, jo tieši šī vieta atspoguļo to garīgo augstumu, kuru Vētra centās sasniegt caur savu mākslu.
Plānots, ka atvadu brīdis sāksies pulksten 14.00, un baznīcas velves pildīsies ar atmiņām par sievieti, kura spēja dejot pat tad, kad ķermenis vairs neklausīja tik labi kā jaunībā. Viņas dejas nebija tikai soļi – tās bija lūgšanas, stāsti par tālo Indiju un kvēla ilgošanās pēc brīvības. Daudzi vēl atceras viņas pēdējās viesošanās Latvijā, kad, neskatoties uz gadu nastu, viņa uzkāpa uz skatuves, liekot zālei piecelties kājās un asarām mirdzēt skatītāju acīs.
Vijas Vētras dzīvesstāsts ir kā krāšņa filma, kurā netrūka ne trimdas rūgtuma, ne pasaules slavas spožuma. Viņa bija viena no tām retajām personībām, kas spēja savienot divas krasi atšķirīgas pasaules, kļūstot par tiltu starp Latvijas klasisko kultūru un austrumu mistiku. Viņas aiziešana ir viena laikmeta beigas, taču viņas vārds un devums paliks ierakstīts Latvijas kultūras kanonā ar zelta burtiem. Rīga klusumā gaida savu meitu, lai guldītu viņu mūža mierā dzimtajā zemē, kā viņa to vienmēr bija sapņojusi. Šis būs brīdis, kad visa pilsēta apstāsies, lai pateiktu pēdējo “paldies” par to gaismu un enerģiju, ko Vija Vētra dāsni dāvāja pasaulei vairāk nekā simts gadu garumā.
