Latvijas teātra pasaule joprojām glabā leģendārās kritiķes Silvijas Radzobes aso prātu un bezkompromisa spriedumus, kas spēja gan celt saulītē, gan iedzīt izmisumā. Tomēr aiz profesionālās stingrības slēpās kāds pavisam personisks un intīms noslēpums – Silvijas pašas izpratne par sievišķo pilnību un vizuālo estētiku. Izrādās, ka visu savu mūžu vērojot simtiem spožu talantu un starojošu seju uz skatuves dēļiem, viņa savā sirdī bija izvēlējusies tikai vienu vienīgu dāmu, kuru uzskatīja par absolūtu, nesatricināmu skaistuli.
Šis atzinums nenāca viegli, jo Radzobe nekad nebija no tām, kas bārstītu komplimentus pa labi un pa kreisi. Viņas acs bija trenēta pamanīt vissīkāko neprecizitāti tēlā vai mākslotību sejā. Un tomēr, starp visām Latvijas teātra dīvām, viņas virsotnē atradās Dailes teātra aktrise Lelde Vikmane. Tas nebija vienkārši vērtējums par labu grimu vai veiksmīgu lomu, tas bija apbrīns pret kaut ko dziļāku, ko Silvija saskatīja šajā personībā.
Zane Radzobe, turpinot mātes piemiņu, atklājusi šo zīmīgo faktu, kas liek pavisam citādi paskatīties uz abu dāmu profesionālajām gaitām. Lelde Vikmane, kura savulaik apbūra skatītājus ne tikai ar savu talantu, bet arī ar ziemeļniecisko eleganci un aristokrātisko mieru, acīmredzot bija trāpījusi tieši tajā stīgā, kuru Silvija uzskatīja par īstu skaistuma etalonu. Kritiķe, kuras priekšā trīcēja pat vispieredzējušākie režisori, Leldes tēlā atrada ko tādu, kas viņai šķita nevainojams.
Interesanti, ka šis vērtējums nekad netika skaļi afišēts interviju virsrakstos vai recenziju pirmajās rindās. Tas bija kā kluss akcepts, zinot, ka skaistums nav tikai āriene, bet gan spēja nest sevi ar tādu pašcieņu, kas Silvijas acīs bija retums. Lelde Vikmane šo godu izpelnījās laikā, kad konkurence uz skatuves bija milzīga un katra otrā aktrise tika dēvēta par skaistuli. Tomēr Radzobes sarakstā vieta bija tikai vienai.
Šis stāsts nav tikai par vizuālo pievilcību, bet gan par divu spēcīgu sieviešu netiešo sastapšanos mākslas telpā. Kamēr viena spīdēja starmešu gaismā, otra no tumšās zāles vidus to visu analizēja caur savu stingro vērtību prizmu. Un šajā analīzē uzvarēja tieši Vikmane. Pat pēc gadiem, pārcilājot atmiņas un arhīvus, šis fakts paliek kā apliecinājums tam, ka īsts skaistums spēj atbruņot pat visstingrāko kritiķi, liekot viņai uz mirkli aizmirst par profesionālo distanci un vienkārši apbrīnot cilvēka pilnību.
