Latvijas teātra un kino dzīvā leģenda Uldis Dumpis šobrīd savas dienas aizvada klusumā un mierā, kas krasi atšķiras no tās prožektoru gaismas, pie kuras viņš gadu desmitiem bija pieradis uz skatuves dēļiem. Viņa dzīve ir radikāli mainījusies, un mākslinieks vairs neapmeklē publiskus pasākumus, nedz arī dodas ikdienas gaitās ārpus savas mājvietas sliekšņa. Šis lēmums nav nācis viegli, taču tas ir kļuvis par viņa jauno realitāti, kurā galvenā loma ir uzticēta viņa mūža mīlestībai un dzīvesbiedrei Dainai.
Aktieris atklāti atzīst, ka veselības stāvoklis, jo īpaši redzes problēmas, ir kļuvis par galveno iemeslu, kāpēc viņš vairs nespēj patstāvīgi pārvietoties pa pilsētas ielām. “Esmu praktiski piekalts mājām,” sērīgi, bet samiernieciski nopūšas Dumpis. Viņš neslēpj, ka pasaule viņa acīm ir kļuvusi neskaidra, un bailes paklupt vai apmaldīties pazīstamā vidē ir pārāk spēcīgas. Tomēr pat šādā izolācijā mājās valda īpaša atmosfēra, pateicoties Dainas neizsīkstošajām rūpēm un enerģijai. Viņa ir kļuvusi ne tikai par viņa acīm, bet arī par tiltu uz ārpasauli, informāciju un kultūru.
Viena no aizkustinošākajām viņu ikdienas detaļām ir kopīgā grāmatu lasīšana. Tā kā Uldis pats vairs nevar saskatīt burtus, Daina katru vakaru sēžas viņam blakus un skaļi lasa jaunāko literatūru. Šobrīd viņu uzmanības centrā ir nonācis kāds īpaši moderns un apspriests darbs — “Zēni, kas kļuva par vīriešiem”. Šis process nav vienkārši informācijas uzņemšana; tā ir viņu abu intīmā saruna, kurā caur grāmatas rindām tiek izdzīvoti sveši stāsti, kamēr pašu dzīves stāsts turpinās rāmā gultnē.
Uldis Dumpis neslēpj, ka viņam pietrūkst teātra smaržas un kolēģu čalu, taču viņš ir iemācījies novērtēt to mazumiņu, ko sniedz mājas miers. Viņš vairs nealkst pēc liekas uzmanības vai sabiedrības dūkoņas. Viņa pasaule tagad ir ierobežota ar dzīvokļa sienām, taču tajā joprojām ir vieta emocijām, pārdomām un bezgalīgai pateicībai sievai, kura ne mirkli neļauj viņam justies vientuļam šajā tumšajā periodā. Aktiera balss joprojām ir tikpat silta un tembrāli bagāta kā toreiz uz Nacionālā teātra skatuves, tikai tagad tā skan vienam vienīgam klausītājam viņu kopīgajā miera ostā.
