Ojārs Rubenis savu 71. dzimšanas dienu sagaida ar dziļu atziņu, kas viņu pavada jau gadiem. Blakus viņam joprojām ir sieva Vija – sieviete, ar kuru kopā viņš ir kopš bērnības, vēl no pirmās klases laikiem. Tā nav vienkārši ilgstoša laulība, bet stāsts par izturību, pieņemšanu un klusām, bet spēcīgām izvēlēm, kas veido attiecību pamatus.
Viņš pats atzīst – viņam dzīvē ir paveicies. Ne tikai ar karjeru un sabiedrisko dzīvi, bet tieši ar sievieti, kura visu šo laiku bijusi līdzās. Vija ir bijusi klātesoša ne tikai priecīgajos brīžos, bet arī tad, kad viss šķita sabrūkam. Viņa pieņēmusi viņa rakstura asākās šķautnes, viņa neparedzamos izgājienus, viņa nemitīgo kustību starp cilvēkiem, pasākumiem un dzīves vilinājumiem.
Rubenis neslēpj – bez viņas viņš, iespējams, būtu salūzis. Viņš pats saka, ka bieži vien ar savām problēmām būtu vienkārši “aizgājis pa pieskari”. Tie nav tukši vārdi, bet secinājums, kas nācis caur gadiem un pieredzi.
Īpaši spilgti viņa atmiņā palicis kāds vakars no televīzijas laikiem. Tā bija kārtējā ballīte, kurā viņš aizkavējās, nespējot paziņot sievai, ka mājās neatgriezīsies laikā. Toreiz nebija ne mobilo telefonu, ne vieglu iespēju sazvanīties – komunikācija bija ierobežota, un neziņa varēja būt smagāka par jebkuru paskaidrojumu.
Viņš atgriezās tikai no rīta – pusastoņos. Mājas klusums viņu sagaidīja ar negaidītu ainu: istabā uz neliela galdiņa bija izdegusi svece, uzklāts galds ar salātiem, divām tasītēm un divām glāzēm. Viss bija sagatavots vakaram, kuru viņš pats, visticamāk, bija apsolījis, bet savā steigā aizmirsis.
Šis skats viņu satrieca vairāk nekā jebkādi vārdi. Jo vārdu nebija. Vija neko neteica. Nebija pārmetumu, nebija jautājumu, nebija aizdomu izteikšanas. Tikai klusums, kas runāja skaļāk par jebkuru strīdu. Tieši tas viņu salauza visvairāk.
Viņš saprata, ka ir atstājis sievu neziņā, ļāvis viņai gaidīt, satraukties un uztraukties, kamēr pats nodevies sarunām un sabiedrībai. Viņa būtu sapratusi, viņš ir pārliecināts – bet viņš nebija pat mēģinājis paskaidrot.
Šis notikums viņam palicis atmiņā uz visu mūžu. Tas kļuva par robežlīniju, pēc kuras viņš sāka citādi skatīties uz attiecībām, atbildību un cieņu pret otru cilvēku. Viņš sev apsolīja – nekad vairs neatstāt tuvākos neziņā.
Rubenis atzīst, ka dažkārt sarunas ar interesantiem cilvēkiem un dzīves kņada var šķist svarīgāka par mierīgu vakaru mājās. Tā notiek. Bet viņš arī skaidri pasaka – turēt otru cilvēku neziņā, zinot, ka viņš uztraucas, ir nepieņemami.
Šo mācību viņš nodevis arī jaunākajai paaudzei, uzsverot, cik svarīgi ir vienkārši paziņot, ja kavēsies. Jo reizēm tieši klusums var nodarīt vislielāko sāpi.
