Emilija Bērziņa ir dzirdēta tikai kā jauna, talantīga dziedātāja ar ģitāru rokās — taču tagad viņas dzīvesstāsts iznāk dienasgaismā ar pilnu spēku un emocionālu krasumu, kādu neviens nebija gaidījis. Viņas ceļš līdz mūzikai, ģitārai un publiskajai uzmanībai nav bijis tikai sapņu meklējums, bet patiesību pilns, sāpju un atklāsmes stāsts, kas liek apstāties un aizdomāties par to, cik ļoti dzīve var sabojāt, bet arī pacelt cilvēku pāri visam.
Emilijas stāsts sākas bērnunamā — kad viņai bija vien trīs mēneši un vecākajai māsai trīs gadi, abas tika nodotas aprūpei, jo viņu bioloģiskā ģimene bija pārāk sašķelta alkohola un narkotiku atkarības dēļ. Tikai jaunākā māsa tika adoptēta, bet Emilija palika bērnunamā bez sava sākotnējā vārda un ģimenes drošības. Cilvēki, kas viņu adoptēja vēlāk, nolēma dzīvot tur, kur izauga jau divas meitas, tāpēc jaunā meitene nonāca turīgā Rīgas ģimenē un ieguva bērnību, kas bija pilna gan mīlestības, gan laimes mirkļu, bet noklusētā pamattiesību un identitātes trūkuma ēnā.
Skolā Emilija jutās nedaudz citādāka nekā citi. Angļu valoda kļuva par viņas ikdienu dēļ dārziņa sarunvalodas, un viņa rakstīja dziesmas angļu valodā — jo šķita, ka tikai tā spēj izteikt to, kas viņas iekšienē burbuļo. Bet ģimenes nesaskaņas pieauga, un deviņu gadu vecumā viņu nosūtīja uz internātskolu. Tur viņa mācījās no trešās līdz devītajai klasei, apvienojot mācības ar ilgu pārbraukšanu pie vecāku šķirta dzīves īpašajiem mirkļiem, galvenokārt pie omes, kas kļuva par viņas uzticīgo līdzgaitnieci.
Leģenda par savas identitātes meklējumiem kļuva reālāka, kad kādā ārsta apmeklējumā viņa uzzināja, ka ir adoptēta. Sākotnēji tas viņai nelika raudāt — viņa smējās, jo nesaprata, ko tas nozīmē — taču vēlu saprata, cik liela nozīme ir šai atziņai, saprotot, ka patiesībā viņa nav īsti zinājusi, no kurienes nāk, vai kāpēc viņai tika piešķirti dažādi nosaukumi.
Pusaudzes gados Emilija strādāja strauji — sākot ar trauku mazgāšanu un beidzot ar stāvokli pavāra palīdzes amatā. Ēdot, gatavojot, apgūstot viesmīlību un gatavojot pat sarežģītas maltītes, viņa juta ne tikai fizisku darbu, bet arī dzīvības pulsāciju, kas lika saprast, ka viņas mūzikas un dzīves ceļš ir daudz dziļāks par parastu stāstu. Reiz viņa manījusi, ka viņas roka ir sakropļota ar rētām no darbu laikā gūtām brūcēm — un tās bija simpātiski sāpīgas atgādinājumi par to, cik ļoti jāiegulda sevī, lai spēlētu ģitāru un turpinātu mūzikas sapni.
Bet viss mainījās, kad viņas adoptētāji lika viņai parakstīt dokumentu. Domājot, ka tas nav nekas svarīgs, Emilija piekrita. Tikai vēlāk viņa saprata, ka tas nozīmē adopcijas izbeigšanu — tas bija brīdis, kad viņas dzīve sabruka sīkākos gabaliņos. Divreiz viņa jutās nevajadzīga — gan bioloģiski, gan adoptēti. Viņai tagad ir trīs dzimšanas apliecības un trīs identitātes pieraksti, bet vienu nevarēja saprast līdz galam.
Tumšākais periods viņas dzīvē bija saistīts ne tikai ar adopcijas norisi, bet arī ar sāpīgu attiecību beigas, pavadītām asarām un sevis meklēšanu mūzikā. Šajā laikā viņa atklāja arī savus īstos bioloģiskos vecākus, pateicoties sociālajiem tīkliem — satikšanās pēc daudziem meklējumiem bija gan pārsteigums, gan emocionāls satricinājums, kurš lika saprast, cik sarežģītas var būt ģimenes attiecības un cilvēcības saiknes.
Tomēr Emīlija nepalika pavisam bez palīdzības. Pateicoties neatlaidīgiem sociālajiem darbiniekiem un atbalsta centram, viņa beidzot saņēma dzīvokli un pabalstu, kas ļāva viņai nostāties uz savām kājām. Tagad viņa dzīvo neatkarīgi un strādā ik dienu, izmantojot mūziku kā terapeitisku patvērumu un savu dzīves piepildījumu.
Dziesmas, ko viņa raksta, ir viņas atklātības spogulis — tās ir patiesības pilnas, sāpīgās, reizēm skumjās, reizēm mīlestības pilnās atziņas par dzīvi un sevi. Katrs skaņdarbs ir viņas emocionālā pieredze, un viņa sola, ka nekad nemelos par to, kas viņai sāp vai dara laimīgu. Viņas ceļš nebija viegls, bet tas ir kļuvusi par mūzikas un dzīves spēcinošu testamentu.
