Dailes teātra spožā zvaigzne Kristīne Nevarauska-Atkočūne šogad svin savu 45. dzimšanas dienu, un viņas vārdi par dzīvi, mīlestību un to, kas patiešām rūp, izskan daudz dziļāk nekā tikai svētku sveicieni. Kristīne, kuru draugi un kolēģi raksturo kā sievieti ar vieglu maigumu un pieredzes dziļumu, savā stāstā dalās ne tikai ar smaidu, bet arī ar sirdi satricinošām atziņām par to, kas viņu veidojis šodien.
Viņas tuvākā draudzene, dramaturģe Evita Mamaja reiz izteicās, ka Kristīne ir ideāla sieviete jebkuram vīrietim un ideāla aktrise jebkuram režisoram. Šodien, ar pieaugušu dzīves pieredzi, Kristīne pati atzīst, ka tie laiki, kad mīlestība nozīmēja asaras un naktis noraudātās gultās, vairs viņu nedefinē. Viņa atklāj – skatoties uz pagātni, viņai bieži gribas sev iebilst, jo pašai sliktākajām sirdssāpēm nebija izšķirošas nozīmes. Bet reizēm tas ir tas, kas veido cilvēku, kurš tagad stāv šeit – mierīgāks, pārdomātāks un pieņemošs.
Nav nekādu šaubu, ka Kristīnes dzīve līdz šim ir bijusi kā teātra luga – pilna ar intensīviem dialogiem, pārpratumiem un arī emocionālām ainām, kurās katrs skatītājs sevī saskata daļu no sava stāsta. Viņa atzīst, ka reizēm pat visdedzīgākās attiecības pārvēršas par vētrainām ilūzijām un ka “drošības sajūta” ir privilēģija, kuru vērts meklēt, nevis tikai piedzīvot kaislībā. Un, lai gan Kristīne ir piedzīvojusi šķiršanos gan no Jāņa Vingra, gan bijušā kolēģa Ģirta Ķestera, viņa apgalvo, ka vienmēr cenšas saglabāt cilvēcību un cieņu, pat ja viss šķiet izgājis greizi.
Kristīne un viņas vīrs – Lietuvas režisors Rolands Atkočūns – ir izveidojuši ģimeni, kurā abiem patīk klusums un sapratne. Šo mieru viņa raksturo kā laimi, kas neizpaužas skaļos vārdu sprādzienos, bet gan klusā līdzdalībā ikdienas brīžos. “Mēs lēnām nācām viens pie otra,” viņa teic, atceroties laiku pirms ģimenes dibināšanas un dēla Marius audzināšanas. Kristīne nebaidās runāt par to, cik svarīgi ir izturēt kāpumus un kritumus – nevis iznīcināt viens otru, bet gan saudzēt labāko, ko attiecības ir devušas.
Arī šodien Kristīne uzsver: laime nav pārsteiguma elements vai dramatiskas atklāsmes, bet gan klusā apziņa, ka esi izvēlējies cilvēkus un ceļu, kas tev dod pamatu smaidīt, nevis raudāt. Šī ir rūdīta, bet skaista pieaugšanas stāsta epizode, kurā aktrise pieņem sevi un savu dzīvi tādu, kāda tā ir – ne triumfāla, bet gan patiesi piepildīta ar sapratni par to, kas patiešām ir svarīgs.
