Kino aizkulišu spožums, nemitīgais prožektoru staru mirdzums un globāla mēroga atzinība var kļūt par īstu pārbaudījumu pat visrūdītākajiem nozares profesionāļiem. To uz savas ādas pilnībā izjutis slavenās un visā pasaulē daudzinātās animācijas filmas Straume producents, kā arī neskaitāmu teātra iestudējumu režisors Matīss Kaža. Nesen dienasgaismu ieraudzījusi un Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā jau šoceturtdienas vakarā skatītājiem tiks nodota pavisam neparasta dokumentālā filma, kas fiksē šī talantīgā mākslinieka dzīves vētrainākos un spilgtākos mirkļus.
Latvijas Sabiedriskajā medijā tapušais darbs ar nosaukumu Matīss Kaža. Neiespējamais pašportrets piedāvā pikantu, ārkārtīgi ironisku un pārsteidzoši atklātu skatu uz paša režisora un scenārista ikdienas aizkulises mutuli. Unikālā projekta idejas autore ir pazīstamā kino kritiķe un redaktore Daira Āboliņa, kura vēlējusies iemūžināt jauno un ambiciozo mākslinieku tieši viņa vislielākā un spilgtākā karjeras uzplaukuma brīdī.
Dokumentālie kadri neatlaidīgi seko Kažam laikā, kad viņa profesionālā un privātā dzīve griezās neprātīgā starptautiskā karuselī. Kopā ar filmas Straume režisoru Gintu Zilbalodi viņš gandrīz veselu gadu pavadīja, nemitīgi mērojot ceļus starp valstīm un kontinentiem, atrodoties žilbinošu apbalvošanas ceremoniju, glaunu pasākumu un svarīgu biznesa tikšanos virpulī. Šis ceļojums vainagojās ar nonākšanu līdz pat pasaules kinematogrāfijas visaugstākajai virsotnei – prestižajai ASV Kinoakadēmijas Oskara balvas ceremonijai. Taču ar to vien viņa neprātīgais darba temps nebeidzās. Parspējot visus iespējamos cilvēka spēju limitus, paralēli šim starptautiskajam vārpstam viņš paziņoja par sevi kā spilgtu teātra režisoru, debitējot uzreiz trīs nozīmīgās Rīgas teātru skatuvēs, kā arī uzņēmās vadību pār valsts nozīmīgāko kultūras notikumu – Lielā Kristapa un Spēlmaņu nakts – vērienīgajām ceremonijām.
Kameras acs nemitīgi pavada mākslinieku, kurš nepārtrauktā kustībā rada jaunas ieceres, ceļo un iesaistās arvien traujākos projektos. Par spīti mežonīgajam stresa līmenim un nogurumam, viņš spēj saglabāt dzēlīgi ironisku skatījumu gan uz savu personību, gan visu visapkārt notiekošo burzmu. Tomēr nokļūšana kameras otrā pusē viņam izvērtusies par īstu murgu.
Kā atklāj pats stāsta galvenais varonis un veidotājs, šis eksperiments viņam prasījis milzīgu piepūli un iekšēju cīņu. Režisors atzīst, ka godīgi sakot, ļoti ilgu laiku no visas sirds nožēlojis savu piekrišanu dalībai šajā projektā. Tapšanas process un sevis izgaismošana izrādījusies ārkārtīgi nepatīkams izaicinājums. Pieradis valdīt un atrasties drošajā kameras aizmugurē, būt par filmas centru un demonstrēt sevi viņam šķitis bezgalīgi kaitinoši. Tādēļ viņš visiem spēkiem centies izkārpīties no šīs stulbās situācijas, cik labi vien spējis, un apzināti mēģinājis apgriezt kājām gaisā visus televīzijas formātam raksturīgos standartus.
Savukārt ieceres autore Āboliņa uzsver, ka filmas pamatā bijusi slavenā kino tēze par to, ka ikviens režisors patiesībā visas savas filmas uzņem tikai par sevi. Viņa vēlējusies, lai pašportrets top pēc paša mākslinieka noteiktiem spēles noteikumiem, sniedzot dokumentālajam žanram pavisam citu stilistisko dzirksteli. Pazīstot viņa vecākus – kino režisori Unu Celmu un publicistu Juri Kažu –, Āboliņa jau no bērnības sekojusi Matīsa izaugsmei un ticējusi viņa pārgalvīgajiem spēkiem.
Šo trauslo un vienlaikus spridzinošo tēlu papildina cilvēki, kas viņu pazīst vislabāk. Starp tiem ir kinooperators Aleksandrs Grebņevs, kurš filmējis gandrīz visus Kažas darbus. Viņu ciešo sadarbību raksturo melnais humors un neviltota ironija. Grebņevs atklāti atzīst, ka filmēt kopā ar Matīsu vienmēr ir trakulīgs un neparedzams piedzīvojums, bet nofilmēt pašu režisoru ir tikpat kā neiespējami, jo viņam piemīt kaut kādi neredzami sensori, kas ļauj režisēt pat pret viņu pavērsto kameru.
