Dzīve mēdz apstāties vienā mirklī, kad to vismazāk gaidi, un sekas var būt pilnīgi graujošas. Saeimas deputāts, uzņēmējs un biedrības “Auto asociācija” valdes priekšsēdētājs Andris Kulbergs raidījumā “Ar dziesmu par dzīvi” atklāti un bez liekas maskas dalījies savos pārdzīvojumos, kas pilnībā mainījuši viņa pasaules uztveri. Saruna, kas sākās ar bērnības atmiņām un antīkajiem automobiļiem, strauji pārauga dziļā, emocionālā stāstā par trauslo robežu starp dzīvi un nāvi, smagu autoavāriju un neticamo spēku atkal piecelties kājās.
Jau no mazotnes Kulberga pasaule ir bijusi piepildīta ar ātrumu, dzinēju rūkoņu un kustību. Bērnības dienas, kas pagāja antīko automobiļu garāžās, iepotēja viņā mūžīgu degsmi un pārliecību, ka dzīve ir svētki, kas jābauda pilnībā. Viņš uzsver, ka lietām un mašīnām ir jābūt ar īstu dvēseli. Taču šī dinamiskā un piedzīvojumiem bagātā ikdiena piedzīvoja šausminošu lūzuma punktu. Frontāla sadursme un liktenīgs negadījums uz mirkli viņa ierasto ritmu pārvērta par cīņu par izdzīvošanu.
“Pusotra sekunde, tomēr neko tu nepaspēj izdarīt,” atzīst Kulbergs, atceroties traģiskos mirkļus, kuros acumirklī sabruka jebkāda kontroles ilūzija. Tobrīd viņam pašam kļuva skaidrs, ka situācija ir kritiska un bīstama. Pēc šī smagā trieciena viņš nonāca ratiņkrēslā, pirmo reizi savā mūžā pilnībā izbaudot un ieraugot to skarbo un nereti nepielūdzamo realitāti, ar kādu Latvijā ikdienā cīnās cilvēki ar kustību traucējumiem. Tas bija emocionāli smags un eksistenciāls periods, kas lika pārvērtēt katru elpas vilcienu.
Šī pieredze kļuva par milzīgu katalizatoru viņa tālākajām izvēlēm. Kulbergs neslēpj, ka ilgu laiku meklējis atbildes uz jautājumu par savu īsto misiju šajā zemē. Viņa atbilde izrādījās dziļa un nesaudzīga pret vienaldzību – viņš vienkārši, bet kvēli deg par savu valsti un tās nākotni. Šī degošā vēlme kaut ko mainīt saknē un sakārtot vidi Latvijā kļuva par dzinuli viņa ceļam politikā. Līdzās tam milzīgu lomu spēlē ģimene – kopīgi tūkstošiem kilometru gari braucieni ar motociklu uz tālām zemēm, piemēram, Sardīniju, un stingri ģimenes rituāli, kas veido nācijas identitāti un stiprina piederības sajūtu.
Kulbergs ir pārliecināts, ka zāle citur nav zaļāka un ka visas patiesās pārmaiņas ir jārada pašu spēkiem šeit pat, mājās, domājot par nākamajām paaudzēm. Viņa pieredze pierāda vienu – lai cik nežēlīgus triecienus liktenis vai ceļš mestu pretī, vienmēr pastāv izeja, un spēja piecelties pēc vissmagākajiem kritieniem ir tā, kas definē cilvēka īsto būtību.
