Pēdējo dienu karstākais temats Latvijas kultūras dzīvē ir Dailes teātra paziņojums par jaunu un visai drastisku noteikumu ieviešanu – turpmāk skatītājiem pirms atsevišķām izrādēm būs jāaizlīmē savu viedtālruņu kameras. Šis lēmums ir izraisījis pamatīgu vētru sabiedrībā, un daudzi neizpratnē rausta plecus, jautājot, vai tiešām esam nonākuši tik tālu, ka teātra darbinieki burtiski kontrolēs mūsu personīgās ierīces. Kamēr oficiālā versija vēsta par autortiesību aizsardzību un aktieru mieru, pazīstamā teātra mīļotāja Ilze Auzere liek noprast, ka patiesie iemesli varētu būt daudz dziļāki un ne tik viennozīmīgi.
Dailes teātris savu pozīciju skaidro skarbi un skaidri: izrādes ir intelektuāls īpašums, un pastāvīgā filmēšana vai fotografēšana ne tikai pārkāpj likumu, bet arī traucē māksliniekiem pilnvērtīgi nodoties savam darbam uz skatuves. Teātra vadība norāda, ka īpaši tas attiecas uz lielajiem iestudējumiem, kuros piedalās ārzemju radošās komandas. Šie profesionāļi esot kategoriski pret to, ka viņu radītais vizuālais materiāls nekontrolēti klejo pa sociālajiem tīkliem vēl pirms oficiālajām pirmizrādēm vai pat pēc tām. Taču Ilze Auzere, vērojot šo situāciju no malas, norāda uz kādu būtisku niansi, kas daudziem palikusi nepamanīta. Viņas novērojumi liecina, ka šāda prakse varētu būt saistīta ar vēlmi radīt ekskluzivitātes sajūtu, kuru nav iespējams noķert caur telefona ekrānu.
Atmosfēra ap šo lēmumu kļūst arvien nokaitētāka. Skatītāji, kas ierodas baudīt augsto mākslu, pēkšņi tiek nostādīti fakta priekšā – tevi pārmeklēs, tavam telefonam uzlīmēs īpašu uzlīmi, un tu kļūsi par daļu no sistēmas, kurā tehnoloģijas ir nevēlamas. Teātra pārstāvji gan mierina, ka tas neattieksies uz visiem iestudējumiem, taču precīzs saraksts pagaidām netiek atklāts, radot vēl lielāku intrigu un pat nelielu spriedzi pirms katra apmeklējuma. Ilze Auzere uzsver, ka šī “līmēšanas kampaņa” ir nebijis gadījums Latvijas teātru vēsturē, un tas liek uzdot jautājumu – vai skatītājs teātrī vairs netiek uzskatīts par uzticamu viesi?
Emocijas kūsā arī sociālajos tīklos, kur viedokļi dalās krasās nometnēs. Daļa atbalsta teātri, sakot, ka spīdošie ekrāni tumšajā zālē ir necieņa pret mākslu, bet citi jūtas aizskarti par šādu neuzticības žestu. Dailes teātris atgādina, ka telefonu lietošana novērš uzmanību un var pārkāpt citu apmeklētāju privātumu, kas mūsdienu digitālajā laikmetā ir kļuvis par īpaši jutīgu jautājumu. Auzere savukārt liek domāt par to, kā tas ietekmēs teātra kopējo tēlu nākotnē. Vai šis ir solis uz elitārāku un noslēgtāku mākslas telpu, vai vienkārši izmisīgs mēģinājums savaldīt auditoriju, kas nespēj atrauties no “Instagram” stāstiņiem pat uz pāris stundām? Fakts paliek fakts – nākamreiz, dodoties uz Daili, esiet gatavi, ka jūsu viedtālruņa acs uz laiku tiks aizvērta.
