Aiz teātra spožajām gaismām un skatītāju aplausiem slēpjas pavisam cita pasaule – tāda, kurā valda savi noteikumi, māņticība un nelieli rituāli, kuri aktieriem palīdz sagatavoties lielajam brīdim. Tieši šajā aizkulišu vidē nesen ielūkojās radio personība Sanda Dejus, kura devās uz Dailes teātri, lai satiktu aktieri Andri Buli un tuvāk iepazītu aktieru ikdienu.
Sanda jau no pirmajiem soļiem teātra telpās nespēja noslēpt savas emocijas. Dienas gaismā redzētais viņu patiesi pārsteidza. Viņa atzina, ka nekad iepriekš nav redzējusi teātri šādā veidolā, un sajūsma bija tik liela, ka to nebija iespējams noslēpt. Andris Bulis, kuram šī vieta ir ikdienas darba vide, mierīgi izveda viņu pa aizkulisēm, stāstot par teātra dzīvi, tradīcijām un dažkārt arī pavisam neparastām ticībām, kas aktieru vidū dzīvo jau gadiem.
Runājot par šo īpašo pasauli, Bulis atzina, ka gandrīz katram aktierim ir savi mazi rituāli. Tie var šķist dīvaini vai pat nedaudz komiski, taču daudziem tie palīdz koncentrēties un noskaņoties pirms iziešanas uz skatuves. Arī viņam pašam ir savs paradums, kuru viņš ievēro pirms katras izrādes. Aktieris atklāja, ka tieši pirms uzstāšanās viņš trīs reizes piesit pie skatuves grīdas. Tas ir viņa personīgais rituāls, bez kura viņš gandrīz nekad nesāk izrādi.
Sarunas laikā izskanēja arī citi aktieru māņticības piemēri. Sanda Dejus atcerējās kādu tradīciju, ko dzirdējusi no aktrises Agneses Zeltiņas. Proti, ja mēģinājuma laikā nejauši nokrīt teksta eksemplārs, aktierim tas jāpaceļ un pat jāpiesēžas uz tā. Šis paradums, pēc dažu domām, palīdz izvairīties no neveiksmēm uz skatuves.
Andris Bulis par šo stāstu smējās, atzīstot, ka pats reiz bijis situācijā, kad šo tradīciju neievēroja. Tolaik kolēģi nekavējoties pievērsa tam uzmanību un pat jautāja, kāpēc viņš to nedara. Aktieris atcerējās, ka toreiz pats pat īsti nesapratis, kāpēc tas būtu jādara, tomēr šādas tradīcijas teātra vidē joprojām dzīvo.
Vizītes laikā Bulis nolēma Sandai dot arī nelielu aktiermeistarības pārbaudījumu. Sākumā viņš lūdza viņai vienkārši izstāstīt pasaku. Kad tas bija izdarīts, uzdevums kļuva sarežģītāks – tagad to pašu stāstu vajadzēja izdziedāt, it kā tas būtu muzikālā teātra numurs.
Sanda neapjuka un improvizējot pārvērta pasaku dziesmā. Taču ar to viss vēl nebeidzās. Bulis piedāvāja vēl vienu izaicinājumu – to pašu stāstu izstāstīt tā, it kā tas būtu domāts viņas meitai, bet pēc tam nodot to pavisam citā emocijā, padarot stāstījumu īpaši skumju.
Kad visi uzdevumi bija paveikti, aktieris ar smaidu piecēlās un devās uz skatuves pusi. Atmosfēra bija kļuvusi viegla un rotaļīga, un Bulis atzina, ka Sanda ar uzdevumiem tikusi galā godam. Viņš pat piebilda, ka viņa ir pelnījusi partneri uz skatuves.
Šis nelielais ieskats teātra aizkulisēs parādīja, ka aiz skatuves dzīve ir pilna ar savdabīgām tradīcijām, rituāliem un improvizāciju. Un reizēm tieši šīs mazās, neparastās darbības palīdz aktieriem pirms uzstāšanās sajust to īpašo brīdi, kad priekškars tūlīt vērsies vaļā.
